Kādreiz es dzīvoju paradīzes dārzā, bet tad es to zaudēju. Nezinu un neatceros, kā tas notika... Tas bija sen....Daudz kas ir aizmirsts un pazaudēts dažādu iemeslu pēc. Esmu piedevusi un, nu, dodos ceļā. Ceļš ir grūts, bet brīnumu un pārsteigumu pilns. Gadās, ka ejot šo ceļu, es paklūpu aiz kāda akmens vai šķēršļa. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es priecājos, ka tā, jo zem tā allaž ir kāda norāde uz paradīzes dārzu. Tāpēc es turpinu iet (darīt) un aicinu jūs līdz meklēt savu paradīzes dārzu, kur piepildās visas vēlmes un cerības.

sestdiena, 2014. gada 15. novembris

„Eņģeļi manos matos”, Lorna Bērne


Grāmatā „Eņģeļi manos matos” īpaši mani uzrunā tēma par eņģeļbērniņiem. Autore dalās ar savu kā māsas, tā mammas, sava vīra un citu sieviešu pieredzi. Ļoti uzrunā viņas sacītais, ka atnākusī dvēselīte zina savu likteni, zina pie kā nāk, kāpēc nāk un ir bezgala priecīga, ja mamma spēja viņu ieņemt. Dvēselīti sūta Dievs un Viņš arī zina, kāpēc. Bērna dvēselīte  savu mammu ļoti mīl, lai ko viņa darītu un domātu.  Mammai sērojot, bērna dvēsele burtiski „izlej par mums savu mīlestību” un paliek kopā ar savu mammu tik ilgi, cik nepieciešams, kā arī palīdz dažādās dzīves situācijās. Piemēram, viņi dažkārt ir kā starpnieki, kas čukst mammai ausī eņģeļu vēsti. Mammas savus eņģeļbērniņus var arī sajust, jo tie patiesi pieskaras viņām, mierina un ieritinās savu mammu kabatās vai klēpī. Viņi ir ļoti pateicīgi, ja esam viņu vecāki. Mīlestība, ko pauž eņģeļbērni, ir tīra, gaismas pilna un nesavtīga.

„ … uz grīdas sēdēja pieci mazi bērni, piecas dvēselītes, ap kurām spīdēja gaisma. Skaistas dvēseles un skaisti bērni. Visi pagriezušies smaidīja mātei. Viņa gan mazos neredzēja, bet es pastāstīju, ko redzu, un sievieti pārņēma prieks. … Dvēselītes man lūdza, lai pasaku mātei, ka tās vienmēr bijušas un ir kopā ar viņu.”

Grāmatā vienkāršā valodā tiek aplūkotas vēl daudzas citas tēmas: par sargeņģeļiem, eņģeļiem, mirušiem gariem, nāvi, lūgšanu un pateicības nozīmi, par mazliet citādu meiteni, sievieti un māti, Lornu, kura savā dzīvē iet cauri dažādiem notikumiem, paužot mums eņģeļu vēsi par mīlestību, līdzjūtību, piedošanu un cerību.

Sargeņģelis ir jūsu miesas un dvēseles vārtsargs. Viņam šis uzdevums uzticēts jau pirms ieņemšanas. Viņš jūs ir sargājis jau mātes miesās. Kad nācāt pasaulē un sākāt augt, sargeņģelis ne brīdi no jums neatkāpās – viņš ir blakus, kad guļat vai esat vannas istabā, un ne uz mirkli nepamet vienu. Arī nāves brīdī sargeņģelis stāv blakus, palīdzot cilvēkam izdzist. Sargeņģelis ļauj arī citiem eņģeļiem palīdzēt risināt dažādas dzīves problēmas; eņģeļi nāk un iet. Es viņus dēvēju par eņģeļiem skolotājiem.”

Lorna kā bērns draudzenei stāsta, kas ir Dievs:
„Vai redzi žubīti, jauko putniņu ar zeltainām, dzeltenām un zilganām spalvām? Putns ir līdzīgs Dievam. Ieskaties vērīgāk žubītē, un redzēsi, cik tā skaista un ideāli veidota. Tu esi kā putns: tu esi skaista, jo līdzinies Dievam. Ja šis putns nokritīs un savainosies, viņš nejutīs sāpes, jo deviņas desmitdaļas no tām jutīs Dievs. Dievs jūt visu, kas notiek ar ikvienu un katru putnu, tas pats attiecas arī uz mums: ja mēs ciešam, tad tikai daļēji. Pārējo Dievs paņem savā ziņā.”

Lorna par savu mātes mīlestības eņģeli:
„Mātes mīlestības eņģelis ir apaļš kā saule un milzum liels, piekļāvis sev pavērtus spārnus, tāpēc mazliet atgādina cāļu māti. Viņš vienmēr ir gatavs tevi sirsnīgi apskaut. Eņģelis ir krēmkrāsā un arī baltā, šoreiz ar sārtu ēnu. Mātes mīlestības eņģelis ir dzidrs; no iekšpuses tam staro ļoti spilgta gaisma, tomēr tas nav caurredzams. Eņģeļa sejā staro laime, acis tam milzum lielas, un tajās dzirkstī mātes mīlestības gaisma. Baltie mati ar krēmkrāsas ēnojumu krīt brīnišķīgās, mīkstās sprogās. Mātes eņģelis cilvēku vienmēr glāsta un mīl. Tik pievilcīga būtne, ka gribas iekrist tās rokās un samīļot, un just viņas apskāvienu. Lai cik mīlestības cilvēks saņem no savas mātes, šis eņģelis vienmēr vairo mātes mīlestību”.

Viens piemērs par to, kā eņģeli mūs sargā:
„Reiz, sēžot upes krastā, redzēju brīnišķīgu apliecinājumu eņģeļu rūpēm par cilvēkiem. Vēroju krastā māti ar bērniņu, apmēram pusotru gadu vecu. Mazais ar lielu sajūsmu raudzījās uz savām kājiņām, pār kurām plūda ūdens. Māte turēja viņu rokās ap vidukli, lai iemācītu saglabā līdzsvaru. Viņa ik pa brīdim atlaida rokas. Lai pārliecinātos, cik ilgi mazulis var nostāvēt. Turpat bija arī bērna sargeņģelis, kas sēdēja zem viņa ūdenī. Bērns sagrīļojās un krita. Māte nepaguva mazuli noķert, bet eņģelis gan! Viņš iesēdās tieši eņģelim klēpī un neraudāja, bet, šļakstinādams ūdeni, sāka līksmi smieties.”

Dažkārt es dzirdu, ka aizgājušo bērnu dvēseles atnāk pie vecākiem atvadīties. Par to Lorna raksta 195.-198.lpp.
 „Eņģeļi dažkārt tā paziņo, ka ar mazuli viss būs labi. Mūsu bērns pateicās, ka esam viņa vecāki.”

Īpaša aina aprakstīta par kādu, parkā satiktu sakumpušu, sīku meiteni ratiņķrēslā, kuras skaistā dvēselīte dodas rotaļās un spēlēs ar eņģeļiem, kamēr viņas mamma sarunājas ar kaimiņiem un neko nenojauzdama (311.-312.lpp.).
„ Dzirdēju smieklus: meitenes dvēsele bija brīva un laimīga! … Eņģeļi sapina ziedus un uzlika tos meitenītei galvā kā princeses kroni, ap kaklu, rokām un potītēm. Eņģeļi rādīja, kā savīt ziedus, mazliet iešķeļot kātiņus. Arī meitene sāka pīt vainagu. …. Viņas seja staroja kā saule.”

Ainas, stāsti, liecības vēl un vēl… Skaisti, skumji, tomēr mīlestības, pateicības, lūgšanu un piedošanas pilni.
Lornas Bērnes mājas lapa: http://www.lornabyrne.com/

Paldies!

otrdiena, 2014. gada 21. oktobris

Nepieciešamība elpot

Pirmā stunda pēc dzemdībām.


Mēs visi piekritīsim apgalvojumam, ka pirmā stunda pēc dzemdībām ir viens no vissvarīgākajiem posmiem cilvēka dzīvē. Tā nav nejaušība, ka dažādos laikos un sabiedrībās šie fizioloģiskie procesi dažādu pārliecību, rituālu un mērķu dēļ šajā īsajā laika periodā ir traucēti.
Kāda tad ir mātes un jaundzimušā mijiedarbība pirmajā stundā pēc dzemdībām? Mišels Odens to aplūko to no 12 skatu punktiem, dodot nelielu ieskatu katrā no tām. Šis ir pirmais:





Nepieciešamība elpot

õ  Bērns izdara savu pirmo ieelpu;
õ  Sirds nekavējoties sāk pumpēt asinis pa mazo asinsrites loku (pieslēdzas plaušas)
õ  Noslēdzas embrionālai asinsritei raksturīgie veidojumi – ductus arteriosus un foramen ovāle;
õ  Kāpēc viņš tik ilgi neizdara savu pirmo ieelpu?
Frederiks Leboijē grāmatā „Piedzimt bez vardarbības” raksta
http://theartofmidwifery.tumblr.com/
 „Ar pirmo ieelpu bērns nostājas uz sava neatkarības, patstāvības un brīvības ceļa.
Patiesībā ļoti daudz kas atkarīgs no tā, kā šī pāreja notiek.
Vai tā notiek mierīgi, pakāpeniski vai rupji, panikā un bailēs. Tas rada atšķirību starp maigu piedzimšanu
… un traģēdiju.”
„Ja pārmaiņas notiek pēkšņi, tas atstāj rētu uz visu mūžu. Visas pārmaiņas nākotnē tiks uztvertas ka draudi.”
„Bērna ķermenim neatliek nekas cits, kā uz mūsu agresiju reaģēt vardarbīgi,
un tas ir brīdis, kad mūsu dzīvē parādās stress.”

„Apgādāts ar skābekli caur nabassaiti, mazulis ir pasargāts no palikšanas bez tā un var bez satricinājuma un briesmām uzsākt elpošanu, neviena nesteidzināts,
Pats savā laikā.”
„Dažas minūtes bērns atrodas it kā divās pasaulēs, kā tas arī ir. Tad lēnām, lēnītēm viņš šķērso robežu
No vienas pasaules uz otru, darot to mierīgi un ar vieglumu un visdrošākajā veidā,
Ja vien mēs nesteidzinām viņu, neiejaucamies un spējam apvaldīt
Paši savus refleksus, satraukumu,
Kas patiesībā ir radies no mūsu pašu piedzimšanas brīža trauksmē.
Rezultātā bērna labsajūta būs neizmērojama.”
Secinājums: nabassaites izpulsēšana vai nē noteiks kā bērns uztvers pasauli, nepārtrauktās pārmaiņas un dzīvi.

Pat ja pāreja ir notikusi rāmi un mierīgi, bērns tomēr divas vai trīs reizes ieraudas…
„Krūšu kurvis, kuru vairs nekas nespiež, pēkšņi izplešas, un tajā rodas tukšums.
Gaiss traucas iekšā, un tas dedzina.
Dabiski, ka bērns izmisīgi cenšas atbrīvoties no šī dedzinošā gaisa.
Tas arī ir viņa pirmais brēciens.”
Tomēr mazulis apklust, it kā pats būtu pārsteigts savu ciešanu. Bērns nomierinās un lēnām sāk elpot pats no sevis. Sākumā svārstīgi un nedroši, varbūt pat apstājoties, veidojot pārrāvumus. Ja bērnam skābekli nodrošina nabassaite, viņš pats nosaka ritmu un uzņem šo dedzinātāju sevī tik, cik pats spēj tikt ar to galā. Tā pamazām viņš aprod ar elpošanu un ievelk gaisu dziļāk. Pavisam drīz, kas sākuma bija sāpīgs, nedrošs, svārstīgs, kļūst par prieku elpot.

Kopā ar māmiņu. Gluži tāpat kā māmiņa būs līdzās, sperot pirmos soļus, tieši tāpat atstājot nabassaiti un pavadīt līdz robežai, kur sākas patstāvīga elpošana.
Un elpot nozīmē vēlmi dzīvot, dzīvot pilnasinīgi un ar pilnu krūti ļauties dzīvei.

Somu zinātnieki pētot astmas rašanās riskus pētot 31 gadus vecus cilvēkus, atklāja, ka dzimstot ķeizargriezienā ar astmu slimo 3,23 reizes vairāk nekā dzimušie vaginālās dzemdībās.
Cita somu zinātnieku grupa, pētot valsts veselības dokumentāciju 1987. gadā dzimušos, t.i. 60 tūkstoši bērnus, pierādīja, ka dzimstot ķeizargriezienā ir lielāks risks saslimt ar astmu jau bērnībā.
Zinātnē ir visiem zināms fakts:
Traucēta elpošana jaundzimušajiem visbiežāk rodas pie plānotiem ķeizargriezieniem, kas ieplānoti pirms paredzamā dzimšanas laika nekā vaginālās dzemdībās vai akūtā ķeizargriezienā.

Avoti:
1.      Michel Odent, „The Caesarean „ http://www.amazon.co.uk/The-Caesarean-Michel-Odent/dp/1853437182  
2.      The First Hour Following Birth: Don’t Wake the Mother! by Michel Odent http://midwiferytoday.com/articles/firsthour.asp
3.      Frederick Leboyer "Pour une naissance sans violence", Frederiks Leboijē "Piedzimt bez vardarbības", tulkojusi Linda Vītuma, izdevniecība Mansards, 2009.gads (šobrīd nopirkt nevar)

Vairāk: Pirmā stunda pēcdzemdībām

svētdiena, 2014. gada 28. septembris

Starptautiskā Slingošanas Nedēļa 2014 “Dalies piedzīvojumā”

Rebozo lakata masāža
Foto: Kristīne Zavele

Laiks: pirmdien, 6. oktobrī,  15:00 – 17:00
Vieta: Rīga, Baložu iela 18, 2.stāvs
Cena: 0,00

Rebozo lakata tradīcijas nāk no Meksikas un Ziemeļamerikas. Tās ir senas ar savu nozīmi mūsdienās.
Rebozo lakata masāža viegli apgūstama jebkuram ģimenes loceklim, ievērojot dažus pamatprincipus, kas ietver rūpes par sevi un otru.
Foto: Kristīne Zavele

Rebozo lakats māca uzticēties, ļauties, atslābināties, relaksēties, sadzirdēt, sajust, saprast un pieņemt situācijas un notikumus, mīlēt un ļauties mīlestībai bez pieskārieniem. Tā vienlaikus ir dziedinoša terapija, kā arī vienkārša soli pa solim dzīvošana un gatavošanās svarīgam notikumam (piem., dzimšanai, dzemdēšanai, arī eksāmenam vai operācijai jeb citām pārmaiņām personīgajā dzīvē …).
Tie ir svarīgi notikumi, no kuriem neizbēgt, kuri mūsu dzīvē agri vai vēlu notiek. Tāpēc vēl jo svarīgāk šajos notikumos saglabāt sevi – savu esību un zināšanu, kā arī kurp eju, kāpēc un ko vēlos sasniegt, nepazaudējoties dzīves straujajās pārmaiņās, t.i. turpināt iet tieši savu ceļu.
Nodarbībā būs iespēja sajust to uz savas ādas, kā arī apgūt lēnu, maigu un ritmisku masāžu – šūpošanu ar Rebozo lakatu. 
Foto: Kristīne Zavele
Foto: Kristīne Zavele

pirmdiena, 2014. gada 21. aprīlis

Pēcdzemdību vēdera masāža

Tradicionālā medicīna Latvijā neatzīst vēdera aiztikšanu vismaz 6 nedēļas pēc dzemdībām. Šī masāža aizgūta no meksikāņu vecmāšu pieredzes. Priekšnoteikumi tās veikšanai ir divi:
  • Sievietei rit 1.-4. pēcdzemdību nedēļa (7. – 30. diena);
  • Dzemde normāli atkopjas pēc radībām (nav asiņošanas, endometrītu). Par to liecina izdalījumi no dzemdes, kas kļūst aizvien gaišāki un samazinās. Nedēļu pēc dzemdībām dzemde jau gandrīz ir atgriezusies iegurņa dobumā, to var sataustīt aptuveni divu pirkstu augstumā virs simfīzes.

Vēdera masāža ir meditatīvs un relaksējošs pasākums, mirklis atpūtas māmiņai, kas kopš dzemdībām nepārtraukti bijusi kopā ar mazuli. To parasti veic pēdējās pēcdzemdību vizītes laikā, kā apliecinājumu, ka viss kārtībā, ka gaidību laiks noslēdzies vislabākajā veidā – ar jauna cilvēka nākšanu pasaulē, un ka tagad māmiņa un bērns vairs nav divi vienā, bet atsevišķas personas. To dara mierīgā brīdī, kad bērns pabarots un ir, kas otrā istabā viņu pieskata, lai māmiņa var pilnībā atslābināties. To var apvienot ar Pirtīžu vai Rebozo aizvēršanās rituālu.
Masāžu veic uz mīksta matracīša, kas izklāts uz grīdas, vai stabilā gultā. Māmiņai sarūpē ērtu atbalstu galvai, rokām. Katru darbību veic, klusi paskaidrojot, kādēļ. Masāžai izmanto dabisku eļļu ar maigu vai neitrālu aromātu – piem., Welleda kliņģerīšu eļļu, arnikas eļļu vai citu E vitamīniem bagātu. Var lietot olīveļļu, kurai pievienota lāsīte māmiņai tīkamas ēteriskās eļļas – piemēram, greipfrūta, kas darbojas kā antidepresants, citrona, kas aizdzen skumjas, lavandas, kas attīra miesu un garu.
Masāža beidzas ar pateicības lūgsnu Dievam, ķermenim, mātei un bērniņam.


Īpašs paldies par vēdera pēcdzemdību masāžas atvešanu uz Latviju ārstei un vecmātei Dinai Ceplei, kura to arī iemācīja Latvijas dūlām 3. mācību gadā.

Pateicībā un pazemībā, Līga

piektdiena, 2014. gada 14. februāris

Dūlas deva cerību. Paldies!

"Sveika, Līga! Traki ātri un piepildīti aizskrēja šīs laiks kopā ar mazuli. Solījos pastāstīt kā gāja dzemdībās:), bet pats galvenais, kāpēc rakstu, ir, lai pateiktu lielu, lielu paldies par brīnišķīgajām vingrošanas nodarbībām, par labajiem padomiem un pārliecības sniegšanu mātes sūtībai. Pirms dūlu nedēļas neko nezināju par dūlām, itin neko pat nebiju dzirdējusi, līdz savā fakultātē (LU PPMF) uz galda atradu reklāmas lapiņu ar informāciju, sākumā nodomāju, interesanti, izklausās pēc kādas sektas:) nopietni, tad atradu norādīto mājas lapu un paliku nedaudz ieinteresētāka, domāju noteikti jāaiziet uz kādu norādīto nodarbību. Un manā pasaulītē
Творческая лаборатория Пространство Любви http://ej.uz/474b 
pabīdījās mākonītis un ienāca spožs saules stars:) tāpēc, ka biju jau daudz šķēpus lauzusi ar savu ginekoloģi un vīramāti un man šķita, ka vienīgais veids, kā šajā pasaulē tikt vaļā no sabiedrības spiediena, ir dzīvot un dzemdēt mežā. Bet dūlas man deva cerību:) īpaši Jūs, Līga! Katru reizi kā iznācu no ginekoloģes kabineta, biju pilna ar trauksmēm un nepārliecību par sevi, par to vai tomēr manas sajūtas nav maldīgas un nedzīvoju utopijās, bet katru reizi kā aizgāju uz vingrošanu mana pārliecība un iekšējais spēks tikai nostiprinājās un atkal atgriezās harmonija. Galvenais taču ir ticēt, šaubas visu izbojā! Jūs darāt brīnišķīgu milzīgu darbu, no Jums staro miers, pārliecība un maigums + tam visam klāt nāk zināšanas, ideāls salikums:) paldies Jums, paldies Visumam, ka mazulītes gaidīšanas laikā man bija iespēja ar Jums tikties un uzklausīt!" Agnese

trešdiena, 2014. gada 12. februāris

Arvien tuvāk savam noslēpumainajam sievietes dārzam jeb atsauksme

Šis bija mans otrais gaidību un radību piedzīvojums. Pirmo dēliņu gaidīju laimīga un pārliecināta par sevi, tomēr pēc 12h aktīva dzemdību procesa mazulis piedzima ar ķeizargrieziena palīdzību. Tas iedragāja manu ticību sev un manai spējai laist pasaulē mazuli pašas spēkiem.
Gaidot savu otro dēliņu jau noskaņojos uz atkārtotu ķeizargriezienu, tomēr, nolēmu „drošības pēc” pagatavoties arī iespējamām dabīgām dzemdībām. Tā nu es nokļuvu pie dūlas Līgas Giniborgas. Dzirdēju, ka viņa vada vingrošanu māmiņām gaidībās, kā arī izglīto par gaidību un radību jautājumiem. Un – ar prieku atklāju, ka šīs nodarbības ir kā radītas tieši man! Pārsteidza un piesaistīja Līgas miers un jūtamais sirds siltums. Tai pašā laikā bija jaušams lielisks zināšanu, noteiktības un tādas kā stingrības apvienojums. Un tā, kādu rītu es atklāju, ka vairāk nedomāju par dabīgām dzemdībām ar bailēm, bet drīzāk ar tādu kā interesi, gandrīz kā izaicinājumu, kā es pati varētu vadīt savu dzemdību procesu. Līgas mudināta un iedvesmojusies no viņas ieteiktās grāmatas „Piedzimt bez vardarbības” uzrakstīju dzemdību plānu, bagātinot to ar iedvesmojošiem citātiem un zīmējumiem. Tā tapa mans „noslēpumainais sievietes dārzs”.
Творческая лаборатория Пространство Любви  http://ej.uz/phg8
Mazulītis izlēma piedzimt pats, krietni pirms noteiktā ķeizargrieziena datuma. Un te nu jāsaka milzu paldies Līgas spējai iedvesmot un spējai iedvest ticību pašas organisma un dabas spēkam un gudrībai. Mums izdevās! Un turklāt skaisti J !

Maija