Kādreiz es dzīvoju paradīzes dārzā, bet tad es to zaudēju. Nezinu un neatceros, kā tas notika... Tas bija sen....Daudz kas ir aizmirsts un pazaudēts dažādu iemeslu pēc. Esmu piedevusi un, nu, dodos ceļā. Ceļš ir grūts, bet brīnumu un pārsteigumu pilns. Gadās, ka ejot šo ceļu, es paklūpu aiz kāda akmens vai šķēršļa. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es priecājos, ka tā, jo zem tā allaž ir kāda norāde uz paradīzes dārzu. Tāpēc es turpinu iet (darīt) un aicinu jūs līdz meklēt savu paradīzes dārzu, kur piepildās visas vēlmes un cerības.

piektdiena, 2015. gada 21. augusts

Mīļais Rebozo:)

Mana pirmā sastapšanās ar rebozo lakatiem bija nejauši par to padzirdot. Tā bija tāda teorētiska un ļoti lakoniska informācija. Taču palika sirdī krāsaino lakatu siltums un doma kādreiz izbaudīt to praktiski.

Otrā satikšanās jau bija mērķtiecīgs semināra apmeklējums. Toreiz nodomāju, ka lai pa īstam izprastu, man vajadzētu to izbaudīt ilgāku laiku.

Un patiešām – šāda izdevība radās:), piesakoties bēbītim un nonākot vingrošanas grupā pie Līgas, kur katras nodarbības noslēgumā tiku izšūpota un samīļota rebozo lakatos.
Tā kļuva par iknedēļas tradīciju visu gaidību laiku un šīs šūpošanās pēcpusdienas gaidīju gan es, gan šķiet arī mans mazais bērniņš.


Cilvēkiem kā es, kuriem dažkārt ir izaicinājums ļauties un atslābināties, šī šūpošanās, cieši sakļautai lakatos, ir patiešām dziedinoša. Tā aicina nolikt malā visu lieko, un būt savienotai savās domās, sajūtās un ķermenī – to, kas tik ļoti vajadzīgs, esot sava mazulīša mājām. Ļaujot, ka mūs abus ietin, aizvēru acis un iztēlē vienmēr redzēju skaistus dabas skatus. Šī šūpošanās piepildīja ar mieru un papildus mīļuma devu. Tā dažkārt palīdzēja arī pie muguras sāpēm. Un man patika uzzināt (un izmēģināt!), ka tā ir noderīga un patīkama arī maniem mīļajiem mājās.


Kā īpašas rūpes par mani piedzīvoju arī pēcdzemdību rebozo aizvēršanās rituālu.

Tagad ikdienā nēsājot savu puisīti slingā, dažkārt apstājos, aizveru acis un iedomājos, kā mani līdzīgi sakļāva šie lakati, ļaujot justies pasargātai, aprūpētai un mīlētai. Ir forši to sajust, lai nodotu to tālāk savam bēbītim.

Paldies, Līga! :)

Rebozo lakatu masāža. Rebozo seminārs.
Foto: Anete Baškevica



  
Rebozo lakatu masāža. Rebozo seminārs.
Foto: Anete Baškevica
Rebozo savilkšanas masāža. Rebozo seminārs.
 Foto: Anete Baškevica
Rebozo savilkšanas masāža. Rebozo seminārs.
Foto: Anete Baškevica

trešdiena, 2015. gada 19. augusts

Reiz kādā ļoti saulainā augusta dienā

Reiz kādā ļoti saulainā augusta dienā, Ditas mājīgās mājās es noskatīju Līgu. :)))) Mūs bija daudz - dūlu un dūlu apmācībā, bet starp visām es ievēroju tieši Līgu, klausījos viņas runās, brīnījos ar kādu mīlestību un cieņu skan viņas vārdi... Tā lūkojos un domāju, ja reiz es būšu stāvoklī, tad noteikti Līga būs MANA DŪLA!
Es vēl nezināju, ka esmu jau gaidībās. Ka zem manas sirsniņas aug maza, mīļa meitiņa. :)

Gaidību laikā gāju pie Līgas vingrot. Tā nebija vienkārši vingrošana. Tajās Līga stāsta par grūtniecības norisi, par sievietes pārmaiņām, bērna attīstību, ēšanu, gatavošanos dzemdībām, pēcdzemdībām, mācamies sajust, saklausīt sevi, mazuli, mācāmies meditēt, šūpojamies lakatos. Apzināti nerakstu to pagātnes formā, jo to visu pie Līgas var iegūt ikviena sieviete arī šobrīd. Tāpat apmeklēju atbalsta grupiņu mammām un tētiem. Mūsu grupiņā tētu gan nebija. :) Bijām foršas mammas, sievietes! Šajās nodarbībās gatavojām dzemdību plānu, likām galvas kopā un spriedām, kā ikdiena mainīsies pēc bērna dzimšanas, kas būs nepieciešams, kas var palīdzēt, runājām par zīdīšanu, vizualizējām, meditējām... Reiz mūs apciemoja mamma no mūsu grupas, kurai mazulis bija jau piedzimis. Tas bija kaut kas fantastisks, dzirdēt no reālas sievietes par reālu ikdienu!
Pēc visa šī Līgas vārds jau bija manā dzemdību plānā. :)

Un tā diena pienāca visai drīz, kad Līgas atbalsts man bija īpaši nozīmīgs. Pirmais zvans 3:00 naktī. Uzklausīšana, mierinājums, iedrošinājums. Ģimene vēl čuč. Un arī mēs ar meitu dodamies pie miera. No rīta sākas rosība. Vīrs ved vecāko bērnu uz bērnudārzu. Līga arī pavada savu ģimeni dienas gaitās un dodas uz mūsu pusi. Kad esmu palikusi uz brīdi viena, zvanu Līgai un lūdzu, lai brauc, cik vien ātri var. Pēkšņi negribu vairs gaidīt. Man vajag manu Līgu te un tūlīt. Atlaidusies pārelpoju kontrakcijas. Dzirdu, ka kāds ienāk. Nodomāju, vīrs atgriezies. Bet nē, tā ir Līga! Samīļoja mani pavisam sašļukušu uz dīvāniņa. Tik priecīga, smaidoša! Un manī ir dziļš atvieglojums- "hūūū", Līga ir te.
Pēc laika klāt ir arī vecmāte un vīrs, bet par viņu lielo atbalstu un mīlestību jau ir cits stāsts.

Pārelpojot sāpes, Līga glāstīja manu muguru, masēja krustus. Tos tāāāā lauza. Pirmo reizi! Un vienīgais atvieglojums bija Līgas rokas. Mēs gandrīz nesarunājāmies, vismaz man tā šķiet. Viņa bija klusa mana ēnaLīdzās esoša. Mans drošības spilvens, mans mūris. Viņa daudz smaidīja, klusībā lūdzās, stutēja, glāstīja, mierināja, iedrošināja, slavēja, čubināja. Es paslēpu galvu Līgas azotē. Drošībā. Tuvāk sirdij. Un dzemdēju meitu. Un piedzimu pati par mammu gādīgas un mīlošas mammas Līgas rokās.

Līga bija pēdējā, kas devās prom. Un pirmā, ar kuru pēc dažām stundām runājām. Pēdējā mājvizītē Līga bija iecerējusi veikt man roku masāžu ar smaržīgām eļļām, taču tā vietā es atgriezos tajā saulainajā dienā. Līga ļāva man runāt, runāt un norunāt. Un arī notraust pa kādai asarai.

Es esmu ļoti pateicīga Līgai par būšanu mums līdzās, par atbalstu, patvērumu, par drošu augsni, kurā augt jaunai ģimenei, par mīlestību, cieņu, uzmanību, sirds gaišumu, nesavtību... Par to, ka Līga bija MANA DŪLA!
PALDIES, TEV!


Aiga