Kādreiz es dzīvoju paradīzes dārzā, bet tad es to zaudēju. Nezinu un neatceros, kā tas notika... Tas bija sen....Daudz kas ir aizmirsts un pazaudēts dažādu iemeslu pēc. Esmu piedevusi un, nu, dodos ceļā. Ceļš ir grūts, bet brīnumu un pārsteigumu pilns. Gadās, ka ejot šo ceļu, es paklūpu aiz kāda akmens vai šķēršļa. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es priecājos, ka tā, jo zem tā allaž ir kāda norāde uz paradīzes dārzu. Tāpēc es turpinu iet (darīt) un aicinu jūs līdz meklēt savu paradīzes dārzu, kur piepildās visas vēlmes un cerības.

svētdiena, 2017. gada 1. oktobris

EŅĢELIS


IKREIZ, kad mirst labs, godīgs bērns, no debesīm nolaižas eņģelis, paņem bērnu uz rokām un aplido ar lielajiem spārniem visas bērna mīļotās vietas. Ceļā eņģelim ar bērnu savāc veselu pušķi dažādu puķu un nes tās līdzi uz de­besīm, kur tās zied vēl krāšņāk nekā zemes virsū. Dievs piekļauj visas puķes pie savas sirds, bet vienu puķi, kas viņam šķitusi jaukāka par visām, noskūpsta; tad puķe iegūst balsi un var pievienoties svētlaimīgo garu korim.
To visu eņģelis stāstīja mirušajam bērnam, nesdams viņu savos apskāvienos uz debesīm; bērns klausījās viņā kā sapņos. Viņi lidoja pāri tām vietām, kur bērns, dzīvs būdams, bija bieži rotaļājies, lidoja pāri zaļajiem dārziem, kur auga daudz brīnišķīgu puķu.
—    Kuras ņemsim līdzi? — eņģelis prasīja.
Dārzā auga skaists, slaids rožu krūms, bet kāda ļauna roka bija to aizlauzusi tā, ka lieliem, pusplaukušiem pumpuriem ap­bērtie zari bija gandrīz pavisam novītuši un bēdīgi nokārušies.
—    Nabaga krūms! — bērns sacīja. — Ņemsim to, lai tas atkal uzplaukst dieva dārzā.
Eņģelis paņēma krūmu un tik karsti noskūpstīja bērnu, ka tas mazliet pavēra actiņas. Viņi saplūca vēl daudz krāšņu ziedu, to skaitā arī kautro kumelīti un vienkāršās atraitnītes.
—    Nu, tagad gan pietiek! — bērns teica, bet eņģelis papu­rināja galvu un lidoja tālāk.
Nakts bija klusa, gaiša, visa pilsēta gulēja; viņi lidoja pāri vienai, gluži šaurai ielai. Uz bruģa vāļājās salmi, pelni un vi­sādas grabažas; podu gabali, alabastra lauskas, lupatas, vecu cepuru dibeni, vārdu sakot, viss, kas jau nokalpojis savu laiku vai zaudējis izskatu; vakar bija pārvākšanās diena.
Un eņģelis norādīja uz saplēstu puķpodiņu, kurš mētājās starp grabažām; no podiņa bija izvēlusies kādas lauku puķes lielajām saknēm apvīta zemes pika; puķe bija novītusi, nekur vairs nederēja un to bija izmetuši ārā.
—    Paņemsim arī to! — eņģelis sacīja. — Es tev pastāstīšu par šo puķi, kamēr mēs lidosim!
Un eņģelis sāka stāstīt.
—    Sinī šaurajā ielā kādā pagrabā dzīvoja nabaga slims zēns. Kopš agras bērnības viņš vienmēr gulēja gultā; dažbrīd, kad jutās labi, pārstaigāja uz kruķiem divas trīs reizes savu istabiņu. Dažreiz vasaru saulīte uz pusstundu iespīdēja pagrabā, tad zēns apsēdās saulītē un, turēdams rokas pret gaismu, tīksminājās, noskatoties, kā gaismā redzamas asinis viņa tievajos pirkstos; šāda sēdēšana saulītē aizstāja viņam pastaigu. Par mežu krāšņo pavasara rotu viņam pavēstīja kaimiņu zēns, kurš atnesa pirmo izplaukušo skābarža zariņu; nabags turēja to virs galvas un domās klejoja zem zaļajiem skābaržiem, kur spīdēja saulīte un dziedāja putniņi. Reiz kai­miņu zēns atnesa viņam arī lauku puķes, starp tām bija viena ar sakni; zēns iestādīja to podiņā un uzlika uz palodzes pie savas gultas. Redzams, ka puķi bija stādījusi laimīga roka; tā sāka augt, laist jaunas atvases un ziedēt katru gadu; zēnam tas bija vesels dārzs, viņa dārgākā mantiņa zemes virsū. Zēns laistīja puķi, rūpējās par to un gādāja, lai tai garām nepaietu neviens saules stars, kurš iespiedās pagrabā. Zēns dzīvoja tikai sava mīluļa dēļ, tas taču ziedēja, smaržoja un pieņēmās skaistumā viņam vienam. Uz puķes pusi zēns pagriezās arī pēdējā mirklī, kad viņu aicināja projām no šejienes. Nu jau vesels gads, kopš zēns ir debesīs; veselu gadu puķe stāvējusi visu aizmirsta uz palodzes, novītusi, sakaltusi un izmesta uz ielas kopā ar pārējām grabažām. Šo nabaga novītušo pu­ķīti mēs paņēmām sev līdzi; tā ir sagādājusi daudz vairāk prieka nekā viskrāšņākais zieds karalienes dārzā.
—    Kā tu to visu zini? — bērns jautāja.
—    Zinu! — eņģelis atbildēja. — Es taču pats biju tas nabaga kroplais zēns, kas staigāja ar kruķiem. Es pazinu savu puķi!
Un bērns plati, plati atvēra acis, vērdamies eņģeļa skais­tajā, līksmajā sejā. Tanī pašā mirklī viņi nonāca debesīs, kur valda mūžīgs prieks un svētlaime. Dievs piekļāva pie sirds mi­rušo bērnu, viņam izauga spārni kā visiem eņģeļiem, un viņš aizlidoja rokrokā ar tiem. Dievs piekļāva pie sirds arī visas pu­ķes, bet noskūpstīja tikai nabaga novītušo lauku puķīti, un tā pievienoja savu balsi eņģeļu korim, kuri bija ap dievu. Visi dziedāja — gan mazie, gan lielie, un labais, nulle mirušais bērns, un nabaga lauku puķīte, kas bija izmesta uz bruģa kopā ar gružiem un grabažām.

HANSS KRISTIANS ANDERSENS

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru