Kādreiz es dzīvoju paradīzes dārzā, bet tad es to zaudēju. Nezinu un neatceros, kā tas notika... Tas bija sen....Daudz kas ir aizmirsts un pazaudēts dažādu iemeslu pēc. Esmu piedevusi un, nu, dodos ceļā. Ceļš ir grūts, bet brīnumu un pārsteigumu pilns. Gadās, ka ejot šo ceļu, es paklūpu aiz kāda akmens vai šķēršļa. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es priecājos, ka tā, jo zem tā allaž ir kāda norāde uz paradīzes dārzu. Tāpēc es turpinu iet (darīt) un aicinu jūs līdz meklēt savu paradīzes dārzu, kur piepildās visas vēlmes un cerības.

otrdiena, 2012. gada 31. janvāris

5. (3.) NEDĒĻA. "Es ļaujos pārmaiņām un uzticos Dieva brīnišķīgajam plānam.”

TAVS BĒRNIŅŠ.
Pēc ieligzdošanās dzemdē jauno augošo organismu sauc par embriju. No trim dīgļlapām — ektodermas, mezodermas, endodermas — sāk veidoties visi bērniņa orgāni un šūnas. Sāk veidoties nervu plātnīte, kas tālāk pārtop par nervu caurulīti, kas pēc laika kļūs par galvas un muguras smadzenēm (centrālās nervu sistēmas attīstības būtiskākais posms). Caur placentu no tavām asinīm topošais mazulis turpmāk saņems visu, kas viņam vajadzīgs.
TAVAS SAJŪTAS
Tu esi priecīga, ka grūtniecība ir iestājusies. Tu ar mīlestību pieņem sevī notiekošās pārmaiņas. Tu esi pateicīga visiem, kas tajā ir iesaistīti – Mīļotajam vīrietim, Dievam, savam ķermenim un bērna dvēselītei, kas izvēlējusies jūs par saviem vecākiem. Reizēm ir sajūta, ka gribas laimē dalīties ar visu pasauli. Tik ļoti tas paceļ Tavu garu.
Iespējams Tevi pārņem domas par finansēm, īpaši, ja esi bez darba. Tomēr, ja domas par naudas grūtībām grib ņemt pārsvaru pār prieku un laimi, iespējams pienācis laiks mainīt attieksmi pret naudu. Piemēram, uztver grūtniecību kā uzticības zīmi. Kāds tur augšā pilnībā ir uzticējies Tev un ticēja Tavai spējai nodrošināt šī bērniņa atnākšanu un veiksmīgu dzīves sākumu. Bērni vecākos bieži vien atraisa apslēptos talantus un radošumu, un ar katru bērnu arvien vairāk. Jūs to varat!
TAVS ĶERMENIS
Bez mēnešreižu iztrūkuma, var parādīties arī citas agrīnās grūtniecības pazīmes:
·          Izmaiņas krūtīs: smaguma sajūta, jūtīgums, kņudināšana krūtsgalu apkārtnē, oreolas ap krūtsgaliem kļūst tumšākas;
·          Smaguma sajūta, piepūšanās, sāpes vēdera lejasdaļā;
·          Miegainība un nogurums;
·          Ģībšana vai ģībšanas sajūta;
·          Nelabums, vemšana („rīta nelabumi”);
·          Biežāka urinēšana;
·          Pastiprināti izdalījumi no maksts;
·          Pozitīvs grūtniecības tests. 

IETEIKUMI.
Šajās laimes un prieka sajūtās dalieties ar savu Mīļoto savā Mīlestības telpā, kas tapusi jau pirms grūtniecības. Ja nē, tad īstais brīdis ir to sākt veidot.
Ja parādījies nogurums, sakārto savu dienas plānus tā, lai vari ilgāk pagulēt un atpūsties. Tu pieņem arī savas garastāvokļa maiņas, jo tas padara Tevi vēl sievišķīgāku un skaistāku. Vienkārši pieņem to un esi tā, kas esi. Tu esi brīnišķīga!
ATTIECĪBAS
Jums ir daudz pārrunājama, īpaši, ja viss notiek pirmoreiz. Arī tēvam emocijas sit augstu vilni. Arī viņš var justies apjucis. Ir svarīgi izrunāties un pieņemt esošo situāciju.
Baudiet laiku savā Mīlestības telpā – dzīvoklī, mājā, dārzā, jo katra lieta, jūsu roku veidota, katra puķe, koks jūs sargā un dalās mīlestībā. Šeit valda tikai Mīlestība.
P.S. Bērniņš jūsu sarunu līdz galam nesaprot, toties smalki uztver abu vecāku jūtas.
LABĀS DOMAS
Cik bieži Tu skaties spogulī? Vai Tu spēj, skatoties spogulī, pateikt sev labus vārdus?
„Es esmu brīnišķīga sieviete, kas dzīvo saskaņā un harmonijā ar sevi, bērniņu un citiem. Savā Mīlestības telpā jūtos drošībā, jo esmu svētīta un mīlestības pilna. Mīlestības gaišais starojums piepilda manu sirdi, manu ķermeni, īpaši bērniņu, dzemdi, manu prātu un visu manu būtību. Es ļaujos pārmaiņām un uzticos Dieva brīnišķīgajam plānam.”

Izmantotie literatūras avoti:
1.    Penny Simkin, Pregnancy, Childbirth, and the Newborn: The Complete Guide, Meadowbrook Press, 2001. Tulkojums latviešu valodā: Līga Ivāne.
2.    Ilona Vereša, Antjē Andresa, Gūtniecības kalendārs. Četrdesmit nedēļas kopā ar Nelliju, 2008.
3.    Уильям и Марта Сирс, В ожидании малыша, 2007

Iedvesmas avots: Embrioloģijas lekcijas, V. Mirgē Grāmatu sērija “Skanošais ciedrs”


svētdiena, 2012. gada 29. janvāris

UZTICIES MĀMIŅAI! VIŅA ZINA, KĀ IEMĪLĒTIES SAVĀ BĒRNĀ!


Kā dūla, kā vecmātes asistente esmu bijusi vairākās dzemdībās, daudz nedomājot par to, ko gan es varu daudz līdzēt pirmajā stundā pēc dzemdībām. Pats galvenais taču ir „nemodināt māmiņu”. Tomēr tas nav tik vienkārši. Pats no sevis visbiežāk tas nenotiek. Arvien vairāk domāju, ka, ja sieviete dzemdē slimnīcā, tad „nepamodināt māmiņu” ir gandrīz neiespējami. Dzemdību zāle nemaz nav tik intīma vieta, kur pēc dzemdībām mamma var netraucēti baudīt tuvību ar mazuli. Visiem te patīk ienākt, paskatīties, kaut ko pateikt, dot norādījumus, paņemt no skapīša medikamentus citām dzemdētājām, pielikt bērnu pie krūts, neļaujot viņam to izdarīt pašam, atņemt mammai bērnu, lai saģērbtu un novērtētu.
Arī man vajadzēja laiku, lai saprastu, to visu ar mammu vajag izrunāt pirms tam, lai zinātu, kādas ir mammas vēlmes un noorganizēt to, kas ir iespējams mājās vai konkrētā medicīnas iestādē.
Plānotās ārpusstacionāra dzemdībās to noorganizēt ir vairāk iespējams nekā slimnīcā, tomēr arī te to vajag organizēt. Ja mamma par savām vēlmēm vecmātei nav stāstījusi, dzemdību plānu nav rakstījusi, tad, iespējams, var sagadīties tā, ka vecmāte, nemaz nezin, ka vēlies saķert bērnu pati vai vēlies sajust vēlmi pašai paņemt tikko dzimušu bērniņu rokās.
Mani ļoti uzrunāja etologu skatu punkts apvienojumā ar hormonu ietekmi uz mātes organismu. Joprojām ir aktuāli plaši pazīstamie Klausa un Kennella (Klaus and Kennell, 1975) pētījumi, kas novēroja māšu uzvedību attiecībās ar jaundzimušajiem tūlīt pēc to dzimšanas, ja viņas neviens netraucē. Lielākoties mātes pēc bērna izstumšanas paskatījās lejup uz jaundzimušo bērnu starp kājām. Meklējot bērnu, viņas visticamāk ieņem vertikālu pozu. Pēc brīža ar pirkstu galiņiem pieskaras bērna galviņai un ķermenim un vēl pēc mirkļa sajūt nepārvaramu vēlmi turēt bērnu rokās. Māte paņem savu bērnu un raugās mazulim acīs. Mazulis instinktīvi meklē mātes krūti, bet māte instinktīvi māk pati pielikt viņu pie krūts. Ja mātei ļauj uzvesties tā, kā viņa to jūt vislabāk, netraucē viņai pašai sameklēt savu mazuli, pieskarties tam un paņemt rokās, mātes sirds sāk pukstēt straujāk, līdz ar to oksitocīns asinīs strauji ceļas, māte iemīļo savu bērnu arvien vairāk. Mēs zinām, ka oksitocīns ir „mīlestības hormons”. Tas rosina mātišķu jūtu veidošanos sievietē, bet fizioloģiski ietekmē dzemdes kontrakciju spēku. Rezultātā dzemde ļauj dzimt placentai un neļauj sievietei noasiņot. Medicīniski šajā periodā oksitocīnam asinīs ir liela nozīme, tāpēc gan dūlām, gan vecmātēm ir jāzina, ka tā līmeni pacelt. Oksitocīna izdalīšanos ietekmē vide. Tā ir intīma un silta, līdzīgi kā tas ir mīlēšanās vai bērna zīdīšanas laikā. Oksitocīns mīl siltumu. Vecmāte, dūla rūpējas par vidi un siltumu, lai nav nekas, kas novērš mātes uzmanību un viņa nekas cits neatliek, kā vien lūkoties sava bērna acīs, pieskarties, paņemt klēpī un zīdīt. Etologi Klaus un Kennells raksta, ka tūlīt pēc dzemdībām,” mātes nonāk ekstāzes stāvoklī”, viņas ir gatavas skatīties uz mazuli daudzas stundas un dienas, tad pienāk brīdis, kad māte sajūt, ka tas tiešām ir viņas pašas bērns.
Mans novēlējums ir to piedzīvot!
Jautājums pārdomām: kas vēl paaugstina oksitocīna līmeni asinīs, ja zinām, ka oksitocīns ir mīlestības hormons?
Avoti:

1.   The First Hour Following Birth: Don’t Wake the Mother! by Michel Odent http://midwiferytoday.com/articles/firsthour.asp
2.  Džons Boulbijs „Drošais pamats” tulkota latviešu valodā 1998., apgāds” Rasa ABC”
3.    Bērna dzīves pirmā stunda un pirmā diena. Ž. Caregradska, publicēts žurnālā „Naš mališ” 2003.gada 2.numurā. No krievu valodas tulkoja Alisa Čerņavska. http://www.kkm.lv/modules.php?name=Content&pa=showpage&pid=235

PIEDOŠANA IR DĀVANA SEV PAŠAM


Semināra „Mīlestība maina pasauli” mājas darbs par piedošanu sev

Ja nebūtu bijis šis mājas darbs, droši vien nebūtu saņēmusies ko tādu uzrakstīt uz papīra. Tomēr saņēmos un uzrakstīju. Varbūt noder arī citiem. …
To skaitot, es klausos savos vārdos, redzu tēlus, sajūtu sevi gaismā.
Visiem zināms, cik piedošana svarīga un kas kādreiz ir gājis tam cauri, zina, cik grūti ir piedot, īpaši, ja aizvainojums ir liels. Tomēr mēs katrs esam pelnījuši dāvanu un to var uzdāvināt tikai katrs pats. Šī ir mana dāvana sev pašai. Paldies Sarmīt par brīnišķīgo mājas darbu!

Mīļā, Līga!
Es lūdzu sev piedošanu par visu, ko esmu darījusi sev apzināti un neapzināti!
Es piedodu  savam pāri darītājam _____ un piedodu sev, ka esmu sevī uzņēmusi šo slikto!
Es piedodu arī TEV ____, ka esmu darījusi Tev pāri un piedodu sev, ka tā darīju!
Es lūdzu piedošanu savam ķermenim, ka esmu ielaidusi savās domās to ļauno jeb slikto, tādā veidā darījusi sev pāri!
Es lūdzu piedošanu savai sirsniņai, ka esmu likusi tai ciest! Es novērtēju, ka tu joprojām strādā teicami un labi (tuk, tuk!) un rūpējies, lai visi mani ķermeņa audi būtu apasiņoti un apgādāti ar skābekli.
Es lūdzu piedošanu savām kājām un īpaši pēdām, kas rūpējas par to, lai varu staigāt pa zemes virsu, nokļūt, kur vēlos un uzsūkt sevī visu to labo, kas ir mums apkārt, kā arī dalīties  ar savām zināšanām un pieredzi. Es piedodu sev!
Es lūdzu piedošanu savai galvai un smadzenēm, kura reizēm īsti nesaprot kā man pakalpot. Es novērtēju, ka joprojām esmu pie pilna prāta, skaidras apziņas. Es piedodu sev!
Es lūdzu piedošanu savai endokrīnajai sistēmai, kas rūpējas par hormonu līdzsvaru manā organismā. Es piedodu sev!
Es piedodu arī savai dzemdei, olnīcām un olvadiem! Es joprojām ticu, ka jūs strādājat brīnišķīgi un rūpējaties par manu auglību un sievišķīgo veselību. Es piedodu sev!
Es lūdzu piedošanu savai ādai un gļotādai, kas sargā mani no aukstuma, vēja, vīrusiem un baktērijām! Jūs strādājat teicami! Es novērtēju to! Es piedodu sev!
Lūdzu piedošanu savām nierēm un aknām! Es saku paldies jums, ka atbrīvojiet mani no sārņiem! Šajā brīdī es sūtu jums mīlestības stariņu, kas sasildīs, samīļos un dziedinās! Paldies jums!
Es lūdzu piedošanu savai domāšanai, kas reizēm „skatās” ļoti šauri, tāpēc es priecājos, ja man izdodas skatu vērst augšup un atbrīvoties no ierobežojošām domām. Es piedodu savam „Domāšanas Kapteinim”, kurš ļoti precīzi izpilda manas komandas. Es piedodu sev, ja man reizēm tas aizmirstas!

Es piedodu savai dvēselei, kas gājusi maldu ceļus, jo ar katru piedošanas vārdu pār manām lūpām, tā atgriežas pie Dieva manī! Es piedodu sev! 
Es piedodu saviem dzīves mācību stundu skolotājiem, kas atnāk un sniedz man dzīves mācību stundu, jo kopā ar viņiem es pilnveidoju sevi un kļūstu viedāka!
Es piedodu sev, svētu sevi un sūtu sev mīlestības stariņu, kas katrā manā šūnā un atomā izstaro enerģiju un vitalitāti!
Es piedodu savam ķermenim, orgāniem, šūnām un atomiem! Es svētu tos un piepildu pa pilienam vien ar Mīlestības enerģiju, vitalitāti un spēku!
Āmen!

sestdiena, 2012. gada 28. janvāris

4. (2.) NEDĒĻA

IELIGZDOŠANĀS (6. – 12. diena)
Ieligzdošanās parasti notiek dzemdes priekšējā vai mugurējā sienā olvada līmenī. Šajā brīdi dzemdes endometrija slānis ir sabiezināts, irdens un intensīvi apasiņots. Dziedzeru dobumi paplašināti un gļotādā ir izgulsnējušies Ca, P, glikogēns u.c. vielas jeb, tēlaini runājot, kā bagātīgi saklāts galds, kas gaida ierodamies svarīgus viesus – blastocistu. No blastocistas attīstīsies ne tikai bērns, bet arī augļa apvalks, nabas saite, augļūdeņi un placenta.
Implantācijas brīdis ir pirmais kritiskais periods grūtniecības laikā. Tas ir atkarīgs no mātes progesterona līmeņa asinīs un ģenētiskās saderības.

12. attīstības dienā pakāpeniski blastocistas barošanos no dzemdes sekrētiem nomaina placentārā asinsrite. No 6. dienas asinīs sāk parādīties grūtniecības hormons - HCG (horiongonodotropais), kas dod ziņu olnīcām un hipofīzei, ka sieviete gaida bērniņu un menstruācija nav nepieciešama.
LABĀS DOMAS
Savās domās mēs atkal varam iztēloties, kā dzemdes dobumam piestiprinājusies maza, ar šķidrumu pildīta, caurspīdīga lodīte - jauno šūnu sakopojums, kas pamazām iespiežas dzemdes gļotādā un pievienojas mātes asinsvadiem. Pārsvarā sievietes organisms un imūnsistēma pieņem šādu ielaušanos un neuzskata šādu šūnu sakopojumu par svešķermeni, vīrusu vai baktēriju. Šajā posmā notiek dabai vien zināmās bioķīmiskās norises, kas veic mātes sarežģītu pielāgošanos mazulim, jo ne jau vienmēr mātes asinsgrupa sakrīt ar bērna asinsgrupu.
TAVAS SAJŪTAS
Ir sievietes, kuras šajā nedēļā vēl nenojauš par brīnumainajam pārmaiņām. Tomēr gadās, ka viņas redz īpašus sapņus vai pašas nemanot kaut ko ir pagatavojušas vai iegādājušās savam nākamajam bērnam vai arī izdara kaut ko tādu, ko agrāk nav varējušas. Un tikai pēc kāda laika, viņas saprot, kāpēc. Viņas vienkārši sajuta sevī ko jaunu, līdz šim neapjaustu.
Ir sievietes, kas zina bērna ieņemšanas dienu un stundu, zina pat bērna dzimumu vai vārdu. Bieži vien viņas savas sajūtas nevar izteikt vārdos, tāpēc viņu ķermenis izdejo visskaistāko radību deju burtiski vai pārnestā nozīmē. Viņu būtība izstaro īpašu gaismu un apkārtējie to pamana, sakot komplimentus. To visu ir vērts piedzīvot.

TAVS ĶERMENIS
Ārēji ķermenis joprojām tāds pats, tomēr iekšēji sajūtas var pacelt spārnos vai tieši otrādi „sāk vilkt uz ziemas miegu”.
Var uzlaboties apetīte vai tieši pretēji.
Dažām sievietēm šajā laikā var parādīties nedaudz asiņainu izdalījumu un tie ir krietni mazāk kā parasti.
Ja apaugļošanās nav notikusi vai implantācija bijusi neveiksmīga, tad sākas menstruācijas jeb tēlaini runājot – dzemde lej asaras par to, ka nav iestājusies grūtniecība.
SPĒKA VĀRDI
Bērni, kas atceras savu ieņemšanu, bieži stāsta, ka jutušies nedroši, nemīlēti un nav varējuši saprast, vai viņus vispār gaida, tāpēc tapa šādi vārdi:
„Mans mīļotais bērns! Es mīlu un gaidu tevi! Mana dzemde ir vislabākās mājas tavam jaunajam ķermenītim. Lūdzu iekārtosies tā, lai vienmēr jutos drošībā līdz brīdim, kad aicināšu tevi ārā. Es un tavs tētis bieži uzrunāsim Tevi un stāstīsim par to kas esam, kā jūtamies, ko darām… dziedāsim dziesmas un klausīsimies mūziku…. Reizēm es zīmēšu, reizēm adīšu vai šūšu…. Tas viss būs mūsu kopīgajai Mīlestības telpai. Pēc 9 mēnešiem tu to visu ieraudzīsi. Mēs ar tēti varbūt reizēm šaubīsimies, raizēsimies vai nezināsim kā rīkoties. To visu mēs izrunāsim kopīgi ar Tevi, jo jau no šī brīža mēs esam vairāk kā „viens plus viens”. Es ticu, ka kopīgi spēsim rast vislabākās atbildes un risinājumus mūsu Mīlestības telpā.”

Iedvesmas avots: Embrioloģijas lekcijas, V. Mirgē Grāmatu sērija “Skanošais ciedrs”

pirmdiena, 2012. gada 23. janvāris

Pirmā stunda pēc dzemdībām. Dūlas skatu punkts.

Manuprāt, tēma „ Pirmā stunda pēc dzemdībām” ir tēma, ko dūla noteikti stāsta mammai, bērniņa vecākiem pirms dzemdībām. Tas ir stāsts par dzīvības smalkām niansēm, par holistisku veselību nākotnē. Par to, kas notiek, kad ir uzkāpts tai radību kalnā. Un kādu iespaidu tas atstāj nākotnē.
Dūla aicina sievieti pārdomāt, ko viņa gribētu realizēt savā dzemdību plānā. Uzrakstīt un pēc tam izrunāt to ar savu vecmāti un dūlu.
Dzemdībās:
Dūla 1h pēc dzemdībām palīdz būt sievietei kopā ar bērnu, vēro, kā mazulis pats atrod mammas krūti un sagrib to zīst. Ja nepieciešams, palīdz.
g  Dzimstot placentai, bērns ir pie mātes uz rokām vai uz vēdera;
g  Apskatot dzemdību ceļus un sašujot plīsumus arī bērns ir pie mātes, iespēju robežās (iespējams, šūšanas darbi var arī pagaidīt);
Dūla sievietei dzemdībās ir kā mamma, kas pieņem, mīl sievieti kā pašas meitu - tādu kāda viņa ir un dalās savā enerģijā tik, cik tas sievietei ir nepieciešams.
Dūla rada drošu, patīkamu, siltu, pustumšu vidi, nodrošina dzemdētājas pamatvajadzības pēc miera, norobežošanās.
Dūla vienmēr sev atgādina:
g  Es esmu Tev blakus nemanāma un klusa un tieši tik, cik Tev nepieciešams;
g  Es Tevi ļoti mīlu, tāpēc ļauju Tev piedzīvot to pašai, jo tas Tev mūžam cels pašapziņu un ticību saviem spēkiem;
g  Es ticu, ka Tu to vari pati, jo tikai Tu vislabāk pazīsti savu bērnu un būsi viņa mamma mūžam;
g  Es esmu nemanāma kā eņģeļa glāstošā roka un ļauju Tev sajust mātišķības smalkās nianses.
g  Es esmu lepna, redzot kā Tu ļaujies dabas ieprogrammētajam plūdumam, jo dabas māte par tevi rūpējas tikpat labi kā īstā mamma.
g  Manas rokas ir kā mēms atgādinājums Tev, ka viss ir labi un droši. Kā papildus resurss dzemdību aprūpētājiem, kas tevi stiprinās, noglāstīs, ja tev tas būs nepieciešams.
g  Es māku gaidīt un būt pacietīga, jo tev ir pilnīgi cits temps un pasaules sajūta.
g  Es ar acīm piefiksēju šos notikumus, lai pēc tam tev to izstāstītu, cik labi tev tas izdevās.
Tas ir laimes pilns mirklis vecākiem un bērnam. Ja tēvs ir blakus, tad tas ir laiks bučiņām un mīļiem vārdiem un tie būs neizdzēšami no sievietes atmiņas. 
Dūla bērnu var saģērbt pēc tam, kad ir pagājusi vismaz 1 – 2 h un bijis mātes un bērna āda- āda kontakts. Tomēr tikpat labi māte to var izdarīt pati. Mātei šai ziņā ir priekšroka, tad tēvam. Dūla ir palīgs. Dūlas uzdevums būtu parūpēties, lai drēbītes būtu siltas.
Dūla māti var apmazgāt, apkopt, lai pirmās stundas pēc dzemdībām māte justos komfortabli un visu savu uzmanību veltītu tikai bērnam.

Pirmā stunda pēc dzemdībām. Nemodiniet māmiņu!

Mišels Odens
Mēs visi piekritīsim apgalvojumam, ka pirmā stunda pēc dzemdībām ir viens no vissvarīgākajiem posmiem cilvēka dzīvē. Tā nav nejaušība, ka dažādos laikos un sabiedrībās šie fizioloģiskie procesi dažādu pārliecību, rituālu un mērķu dēļ šajā īsajā laika periodā ir traucēti.
Kāda tad ir mātes un jaundzimušā mijiedarbība pirmajā stundā pēc dzemdībām? Mišels Odens to aplūko to no 12 skatu punktiem, dodot nelielu ieskatu katrā no tām.

1.      Skatu punkts. Pēkšņa nepieciešamība elpot

õ  Bērns izdara savu pirmo ieelpu;
õ  Sirds nekavējoties sāk pumpēt asinis pa mazo asinsrites loku (pieslēdzas plaušas)
õ  Noslēdzas embrionālai asinsritei raksturīgie veidojumi – ductus arteriosus un foramen ovāle;
õ  Kāpēc viņš tik ilgi neizdara savu pirmo ieelpu?

2.      Skatu punkts. Hormonu ietekme uz uzvedību

õ  Sievietes organismā vēl joprojām ir tie paši hormoni (endorfīni), kas darbojas 1. un 2. dzemdību fāzē. Tiem ir liela nozīme mātes un bērna mijiedarbībā.
õ  Oksitocīns – „mīlestības hormons”- Rosina mātišķu jūtu veidošanos sievietē. Hormons, kas ietekmē dzemdes kontrakciju spēku. Tā visaugstākais līmenis sievietes organismā  ir uzreiz pēc bērna piedzimšanas, pirms placentas izdalīšanās. Oksitocīns – hormons, kas iedarbojoties uz alveolu muskuļšūnām, veicina piena izdalīšanos un tecēšanu. Oksitocīna izdalīšanos ietekmē vide (līdzīgi kā tas ir mīlēšanās vai bērna barošanas laikā). Oksitocīns mīl siltumu, adrenalīns – vēsumu.
õ  Nav nekas, kas novērš mātes uzmanību un viņa nekas cits neatliek, kā vien lūkoties sava bērna acīs, pieskarties un paņemt klēpī.
õ  Oksitocīna izdalīšanos ietekmē sirds pulsa aktivitāte – jo straujāk sitas sirsniņa, jo vairāk oksitocīna izdalās.
õ  Oksitocīns nav „vientuļnieks”. Tas vienmēr darbojas kopā ar citiem hormoniem. Tāpēc mīlestība ir tik daudzveidīga, jo īpaši pirmajā stundā pēc dzemdībām ļoti augstā līmenī paceļas oksitocīna „pārinieks” - prolaktīns, kas tiek saukts par „mātišķo hormonu”. Oksitocīns + prolaktīns = mātes iemīlēšanās mazulī.
õ  Estrogēns savukārt ir tas, kas aktivizē oksitocīna un prolaktīna receptorus organismā. Mums vienmēr jādomā par hormonu līdzsvaru.
õ  Endorfīns – „atkarības” hormons, kas pēc dzemdībām ir gan mātes, gan bērna organismā, veido mātes un bērna „atkarību” vienam no otra, ko saucam par „piesaisti”;
õ  Adrenalīns – piepilda sievieti ar enerģiju, piepilda ar vajadzību cieši satvert kaut ko vai kādu, varbūt arī izspiest un saķert savu bērnu; Adrenalīns padara sievieti modru brīdī, kad dzimst bērns (pēdējā kontrakcijā). Kur modrums vajadzības gadījumā var pārtapt agresivitātē, kas ir mātišķas mīlestības viena no šķautnēm. Tas ir tāpēc, ka fizioloģiski parādās nepārvaramā vēlme izspiest augli – „augļa izgrūšanas reflekss”. Māte pēkšņi var piecelties kājās un to izdarīt. Te der aizdomāties par zīdītājiem savvaļā, cik izdevīgi tas ir, kad mātei ir pietiekami daudz enerģijas un agresivitātes, lai aizsargātu savu jaundzimušo bērnu, ja tas būtu nepieciešams. Agresivitāte ir viena no mātes mīlestības šķautnēm.
õ  Noradrenalīns – dod iespēju bērnam tikt galā ar samazinātu skābekļa daudzumu, kas raksturīgs izstumšanas fāzei. Mazuļa organismā ir arī adrenalīns, kas uzreiz pēc piedzimšanas padara viņu modru – aktīvu, ar plati atvērtām acīm un paplašinātām acu zīlītēm, ja vien viņam nespīdina sejā gaismu. Atvērtās acis dod iespēju mātei un bērnam izveidot pirmo acu kontaktu, kas ir pirmais solis, lai izveidotos mātes un bērna attiecības.
õ  Arī noradrenalīns ietekmē sievietes mātišķo uzvedību – rūpes par mazuli.
No hormonālā viedokļa ir pilnīgi skaidrs, ka tas viss ir saistīts ar seksualitāti. Visdažādākajās epizodēs mūsu seksuālajā dzīvē darbojas tie paši hormoni – oksitocīns un endorfīni. Tieši tāpat kā mīlējoties, tie darbojas arī pirmajā stundā pēc dzemdībām un palīdz veidoties mātes un bērna saiknei.

3.      Skatu punkts. Etologu viedoklis

õ  Etologi novēro dzīvnieku un cilvēku uzvedību un izturēšanos. Viņi pēta vienu konkrētu rīcību un salīdzina daudzu sugas savā starpā. Viņi bija pirmie zinātnieki, kas pamanīja, ka laiks „tūlīt pēc dzimšanas” putniem un zīdītājiem ir ļoti nozīmīgs (pat izšķirošs) mātes un bērna attiecībās. To nav iespējams atkārtot.
õ  Etoloģiskās pieejas nozīmīgums parādījās, kad tika atklāta hormonu nozīme dzemdībās.
õ  Etoloģiskie pētījumi par „pirmās stundas pēc dzimšanas” cilvēkiem, ir grūti, jo sievietes ļoti bieži uzreiz pēc bērna piedzimšanas tiek nepārtraukti „iztraucētas”. Izpētīt šo norisi cilvēkiem gandrīz nav iespējams.;
õ  Tomēr ir iespējami neparasti apstākļi. Iedomājieties, sieviete, kas dzemdējusi pati savā vannas istabā bērnu, kamēr vīrs bija izgājis iepirkties. Viņa ir siltā un diezgan tumšā vietā, viņa nejūtas novērota. Visbiežākie novērojumi ir:
õ  Ja sievieti netraucē: Viņa paskatās lejup uz jaundzimušo bērnu starp kājām. Pēc brīža uzdrīkstas pieskarties bērna rokai, tad viņa sajūt nepārvaramu vēlmi turēt bērnu rokās un pēc brīža jau raugās mazulim acīs.

4.      Skatu punkts. Brīdis, kad uzsākt laktāciju

õ  Cilvēkbērns ir dabiski „ieprogrammēts” atrast māmiņas krūti
õ  Pirmajā brīdī pēc dzemdībām gan mazulis, gan māmiņa ir „instinktu  varā” („kā uz citas planētas”) – mazulis zina kā zīst, māmiņa zina, kā zīdīt un turēt savu bērnu.
õ  1-2 stundas pēc dzemdībām parādās vajadzība pēc apmācības, atkārtošanas un dažādām zīdīšanas „tehnikām”

5.   5.    Skatu punkts. Pirmā stunda un vielmaiņas (metaboliskā) adaptācija

õ  Nepārtraukta barības vielu piegāde caur nabassaiti uz piegādi ar pārtraukumiem, ēdot mammas pienu; Veselīgs bērns piedzimst „labi paēdis”, ar uzkrājumiem, kas pieejami laikā, kamēr gan māmiņa, gan mazulis mācās zīst un zīdīt. 1.-3. dienā mazulis mācās „koordinēt” zīšanu, rīšanu un elpošanu. Nelielais piena daudzums atbalsta šo procesu. Bērnam vajag laiku, lai iemācītos prasīt ēst, zīst, rīt un elpot.
õ  Pirmpiens ir kā maiga pāreja no placentārās barošanas uz barošanu ar pienu.

 6. Bakteriologa skatu punkts.

õ  Piedzimstot bērns ir brīvs no baktērijām. Piedzimstot viņš iekļūst pasaules mikrobos.
õ  Pēc 1 h viņa gļotādu klāj miljoniem baktēriju;
õ  Bakteriologi uzskata, ka tas, kurš pirmais ierodas, tas valda pār teritoriju. Kurš pirmais mikrobs kolonizēs mazuļa ķermeni? Mātes mikroflora ir draudzīga bērnam, jo bērna un mātes organismā ir kopīgas antivielas (IgG); Uzreiz pēc piedzimšanas, bērnam ir iespējas drīz nonākt kontaktā ar māti.
õ  Arī zarnu floru mēs iemantojam uzreiz pēc piedzimšanas un pēc tam ar to dzīvojam visu atlikušo mūžu, tāpēc mātes pirmpiena uzņemšanai ir tik būtiska nozīme pirmās stundas laikā. Pirmpiens palīdzēs izveidot ideālu zarnu mikrofloru, ko pēc tam dzīvē tik viegli mainīt vairs nevar.

7. Skatu punkts. Termoregulācijas procesa sākšanās

õ  Kontakts ar mātes ķermeni palīdz pielāgoties notikušajām temperatūras pārmaiņām;
õ  Lai māte spētu nodrošināt bērna termoregulācijas uzsākšanu, viņa pati nedrīkst būt pārkarsusi:
o   Epidurālās anestēzijas izmantošana = 37,20C
o   Pārāk ilgstoša, pārāk karsta vanna.

8. skatu punkts. Pielāgošanās gravitācijai

õ   Piedzimstot bērns no bezsvara stāvokļa nonāk vidē, kurā uz viņu iedarbojas gravitācija. Tas nozīmē viņš sajūt smagumu.
õ  Par vestibulāro (līdzsvara aparātu atbildīgie nervi pēkšņi saņem lērumu inpulsu – Milzīga slodze bērna nervu sistēmai. Tas nozīmē iedod bērnam laiku!

9. Etniskais skatu punkts.

õ  Etnoloģija ir izveidojusies kā zinātne. Dažādi materiāli par grūtniecību, dzemdībām un pēcdzemdībām mūsdienās ir pieejami internetā, datu bāzēs.
õ  Vairumā kultūru pirmais mātes un bērna kontakts tiek traucēts.
õ  Ir dažādi mīti, ticējumi un rituāli, kuri ierobežo mātes – bērna kontaktu;
õ  Mītu pārskata kopsavilkums: jo lielāka ir sabiedrības prasība pēc agresijas un spējas iznīcināt dzīvību, jo drastiskāka ir iejaukšanās bērna dzimšanas brīdī un pēcdzemdību periodā. Agrāk tas bija izdzīvošanas jautājums. (Piemēram, ātra nabas saites pārgriešana, bērns pēc dzimšanas nedrīkst būt mātes rokās, pelde, rīvēšana, ievīstīšana autiņos, kāju iesiešana, smēķēšana jaundzimušā klātbūtnē, mazām meitenēm auskari, atverot durvis ziemeļu zemēs, uzskati, ka pirmpiens ir kaitīgs utt.)

10. Dzemdību pieeja jeb dzemdību speciālista skatu punkts

õ  Modernās kultūras attieksmi pret dzemdībām raksturo medicīniska šī notikuma kontrole.
õ  Izmantotā terminoloģija: vadīšana, aktīva līdzdalība/ iejaukšanās, risku izvērtēšana/ novēršana.
õ  Kā jūs vadītu trešo dzemdību posmu? Vienīgais mērķis ir novērtēt risku pēcdzemdību asiņošanai. Risinājums sintētiskā oksitocīna ievadīšana.
õ  Ķīmiskie hormoni vairāk nekā dabiskie hormoni! To līdzsvars ir izjaukts. Mišels Odens jautā, kāda ir to ietekme uz mātes uzvedību un mātes-bērna turpmākajām attiecībām?

11. Vecmāšu skatu punkts

õ  Vecmātes – fizioloģiskā procesa sargātājas (dažas vecmātes joprojām ir autentiskas. Tas nozīmē, ka nav ierobežotas stingrās vadlīnijās un protokolos. Viņas gādā, lai asinīs izdalās dabiskais oksitocīns pirms placentas dzimšanas);
õ  Vides radīšana dabiskam hormonu līdzsvaram;
o   Silta telpa, kurā 3 fāzē nevar būt par siltu; Ja mammu krata drebuļi, tas nozīmē, ka nav pietiekami silts. Piem., Mājdzemdībās vienmēr līdzi ir sildītājs, kas strādā jebkurā vietā un laikā, var sasildīt dvieļus, segas.
o   Nemodiniet māmiņu!” nekādā veidā netraucēt māmiņu, kurai uzreiz pēc piedzimšanas dominē primitīvās smadzenes un neocortex vēl atpūšas.

12. Politiskais skatu punkts

õ  Dzemdību speciālisti (īpaši ārsti) raugoties 3. dzemdību periodā, kurš netiek vadīts, bet noris „nogaidošā” režīmā, jūtas neērti , jo viņiem te nav ko darīt;
õ  Īstermiņa / ilgtermiņa sekas! Mišels Odents aicina padomāt par šo! Pētījumi var būt politiski nepareizi, jo netiek ņemtas vērā ilgtermiņa sekas  - pusaudžu noziedzība, pašnāvības, narkomānija, anoreksija, nervu slimības, autisms utt. ,neskatoties uz to, ka tie publicēti autoritatīvos un medicīniskos žurnālos.

Avoti:
The First Hour Following Birth: Don’t Wake the Mother! by Michel Odent

svētdiena, 2012. gada 22. janvāris

Informēta izvēle neauglības risināšanā

Uzsākot sarunu par mākslīgo apaugļošanu, manuprāt, būtu jārunā pirmām kārtam par to kas ir auglība vai neauglība. Jo tieši fakts, ka pēc pēdējiem pētījumiem Latvijā ir 15 – 20 000 neauglīgo pāru, arī izraisa sabiedrībā šodien  tik asu diskusiju par to, ko šādā gadījumā darīt, kas būtu pareizi vai nepareizi. Bez šaubām reproduktīvā sistēma un bērniņa ienākšana pasaulē mūsdienās joprojām ir visvairāk mītiem apvīta tēma. Neauglība  tiek definēta kā saslimšana, kuras iemesli bieži vien paliek nenoskaidroti. Bet iespējams katrā gadījumā tie ir citi. Vispārējai informācijai: Slimības iedala divās grupās, ir hroniskas slimības un akūtas slimības. Akūtām slimībām ir raksturīgs pēkšņs sākums, īslaicīga norise (piemēram, vīrusa infekcija bez komplikācijām), akūta saslimšana mēdz pāriet pati, vai arī tai ir nepieciešama neliela palīdzība (ieģipsē kāju pēc lūzuma, pēc divām nedēļām ģipsi noņem). Lielākoties akūtai saslimšanai ir viens iemesls un tas ir zināms. Savukārt hroniska saslimšana nekad nesākas pēkšņi, tai ir neskaidri un bieži vien nenoskaidroti iemesli. Protams, minējumi par iemesliem ir, bet bieži tie ir tikai minējumi. Hroniska saslimšana nekad nebeidzas pēkšņi. Pret cukura diabētu, artrītu un onkoloģiskām saslimšanām nav burvju tabletes vai manipulācijas, kas uzreiz un pilnībā atrisinātu situāciju. Neauglība ir hroniska saslimšana, gandrīz visās tās izpausmēs. Cēloņi ir daudz, tos ne vienmēr mēdz atklāt, iemesli iespējams ir vairāki, bieži paliek neatbildēti daudz jautājumu un iespējams izmeklējumu un ārstēšanas gaitā tie rodas aizvien vairāk. Varētu teikt pat ka neauglība ir ne tikai hroniska saslimšana, bet hronisks veselības stāvoklis, kas ietver sevī visa organisma anatomiski fizioloģisko stāvokli un ne tikai reproduktīvo sistēmu atsevišķi. Vēl ir jāpiezīmē, ka ir ļoti daudz ārējie un iekšējie faktori, kas var pazemināt auglību, par ko netiek runāts ne skolās ne arī ārstu konsultācijās. Un te jau veidojas vairāki absurdi. Pirmkārt, mūsu valstī ar likumu ir noteikts, ka neauglības problēmas var ārstēt tikai ginekologs, urologs un seksapatalogs. Tādā veidā mēs automātiski atraujam reproduktīvo sistēmu no pārējā organisma. Jo minētiem speciālistiem parasti ir ļoti šaura specializācija un diemžēl jāsaka arī ierobežotas iespējas, jo ginekologs drīkst uzrakstīt norīkojumu uz valsts apmaksātām analīzēm tikai tajā jomā, kas skar reproduktīvo sistēmu, bet ja ir aizdomas par imūnsistēmas vai endokrinoloģiskiem traucējumiem, tad pacientam sākumā jādodas pie ģimenes ārsta, kur jāpaņem norīkojums pie konkrētā speciālista vai arī norīkojumu uz konkrētiem izmeklējumiem, un ne vienmēr ģimenes ārsts no savas puses saskata lietderīgumu kādā no izmeklējumiem. Tas prasa ļoti daudz laika un pacietības, kas ne visiem šodien ir, jo mūsdienu patērētāju sabiedrībā, mēs gribam visu uzreiz, tūlīt un tagad. Kā arī cilvēku neinformētība šajā jomā situāciju vēl diezgan nopietni pasliktina. Jo ginekologs mūsdienās sievietei bieži vien ir Dieva vietā, un viņa kompetence reti kad tiek apšaubīta. Gribu teikt, ka tas nav uzbrukums ginekologiem, zinātne virzās uz priekšu un tieši medicīnā ir ārkārtīgi daudz jaunas informācijas. Farmācijas kompānijas cenšoties noturēt savu stabilitāti tirgū bieži veido sabiedrībā sev izdevīgu viedokli, bet ne vienmēr tas ir izdevīgs konkrētam pārim, kuriem ir uzlikta diagnoze „neauglība” .
Vēl viens absurds, par kuru vēlos runāt ir pats termins „ neauglība”. Ir noteikts šodien medicīnā, ka „ ja pāris gada laikā nav mērķtiecīgi izsargājies un grūtniecība nav iestājusies, tad tiek uzlikta diagnoze ”neauglība””. Diemžēl jāmin arī tas fakts, ka mūsdienās reti kuram ir saprašana par to kā darbojas vīrieša un sievietes reproduktīvā sistēma. Tas, ka sieviete var ieņemt bērniņu tikai 12 stundas viena menstruālā cikla laikā un kopējā pāra auglība bieži vien ir tikai pāris dienas tā paša cikla laikā ir lielākai daļai sabiedrības liels pārsteigums. Un ja pāris nezin savas iespējas, tad viņi var mēģināt arī 10 gadus. Līdz ar to vai šādos gadījumos var runāt par „neauglību”? Un kā šāda diagnoze ietekmē tos cilvēkus, kuriem tā ir uzlikta? Gandrīz 95% „neauglību” var pārdēvēt par „pazeminātu auglību” un viss, kas ir pazemināts, var tikt paaugstināts. Šāds termins vieš cerību un palīdz pāriem atrast motivāciju šo problēmu risināt un nevis krist izmisumā. Nākamais absurds, kas izriet no visa augstāk minētā  - mākslīgā apaugļošana kā neauglības ārstēšanas veids!!! Pavisam vienkārši runājot – paņemam materiālu no viena, paņemam no otra, saliekam kopā un gatavs.  Jautājums – vai tāda varētu būt komplicētas, hroniskas saslimšanas ārstēšana? ?? ... Lielākā problēma mūsdienu patērētāju sabiedrībā ir tā, ka mēs vairs nemākam uzdot jautājumus, ka ticam visam ko mums saka, nešķirojam informāciju.  Mākslīgā apaugļošana ignorē pazeminātu auglību, kā hronisku saslimšanu, kurai nepieciešama hroniska un daudzpusīga ārstēšana. IVF speciālisti uzskata, ka „neauglība” ir tikai tehniska problēma, kuru tehniski arī jārisina – neiznāk dabīgā tehnikā, mēģināsim piespiest šīs divas šūnas savienoties. Domāju, ka pamatā tādai rīcībai ir iedzimtā grēka sekas – jo ko čūska teica Ievai paradīzes dārzā – ja ēdīsiet aizliegto augli, būsiet kā Dievs. Būt kā Dievam, pašiem radīt likumu, noteikt, kas ir labs, kas ļauns ir cilvēces lielākais kārdinājums arī šajās dienās un ne tikai paradīzes dārzā.  Tajā pat laikā ir absurdi domāt ka par savu auglību un reproduktīvo veselību nav jārūpējas, ka nav jāzina kā tā darbojas.  Mātes klēpja ekoloģija ir ģimenes ekoloģijas svarīga sastāvdaļa. Mums vienmēr ir jābūt gataviem un atvērtiem būt par Dieva līdzstrādniekiem jebkurā situācijā, un jaunas dzīvības ienākšana šajā pasaulē ir svarīgākā sadarbība ar mūsu Radītāju.
Tātad secinājums – Mākslīgā apaugļošana ir akūts ārstēšanas veids, un ir kļūdaini un nepareizi piemērot akūtu ārstēšanas veidu, vai pareizāk teikt – akūtu medicīnisku iejaukšanos ar nosacījumu, ka slimībai ir hronisks raksturs. Mākslīgā apaugļošana nemeklē vai pavirši meklē problēmas iemeslus, līdz ar to jau atkal nākamais absurds – organisms iespējams nav īsti vesels un līdz ar to sargā jaunu dzīvību un neļauj tai ienākt, jo rezultātā arī bērniņš var nebūt vesels, bet IVF to ignorē. Kādas tad ir sekas? Jāsaka ka tas nav noslēpums, to zina visi IVF speciālisti un jāsaka arī bieži vien informē savus pacientus. IVF divas reizes palielina iedzimto pataloģiju risku salīdzinot ar dabīgā veidā ieņemtiem bērniem. Divas reizes palielinās priekšlaicīgu dzemdību risks,  divas reizes lielāks bērna mirstības skaits. Grūtniecības norit smagi, un visbiežāk grūtniecība tiek atrisināta ar ķeizargriezienu. Un, protams jāmin arī tas, ka bieži vien ar vienu mēģinājumu vien nepietiek, ir vajadzīgi vairāki un reizēm pat daudz IVF mēģinājumi, un tikai 20 procentos bērniņš sāk attīstīties un nevis aiziet bojā spontānā aborta rezultātā. Cik daudz gan dvēselēm jāaiziet bojā, lai cilvēks apmierinātu savu godkāri.
Ja runājam par to, ka IVF bieži ir nepieciešami vairāki mēģinājumi, lai sasniegtu rezultātu, un citreiz pat rezultātu panākt nav iespējams, ir svarīgi minēt to, ko tad ir jāpārdzīvo sievietei šajā procesā. Ir vispārzināms fakts, ka viena menstruālā cikla laikā no olnīcas ovulācijas brīdī izdalās viena olšūna. Lai veiktu IVF ar vienu nepietiek, vajag daudz. Līdz ar sievietes olnīcas tiek stimulētas ar mākslīgiem hormoniem. Hormonu deva ir milzīga un bieži vien to pareizi nemaz nevar izrēķināt. Šādi vardarbīgi mēģinot dabūt materiālu ar ko manipulēt, bieži tiek izraisītas smagas un dažos gadījumos pat neatgriezeniskas veselības problēmas. Sievietei var plīst stimulētā olnīca, kas reizēm arī notiek, līdz ar to iespēja ieņemt bērnu jebkurā veidā stipri samazinās, nerunājot jau par to ka tiek traumēta visa endokrīnā sistēma. Vairākos mēģinājumos, sievietei šāda vardarbība jāpārdzīvo vairakkārt. Sievietes cieņa mūsdienās vispār ir atsevišķs jautājums par kuru varētu uzrakstīt atsevišķu rakstu. Ja IVF „mēģinājums” ir neveiksmīgs, tad sievietei jāpiedzīvo pēcaborta sekas gan fizioloģiski gan emocionāli atkal un atkal. Tā ir nopietna viela pārdomām, it īpaši vīriešiem, kas vēlas un pieļauj šādu vardarbību pār cilvēku, kuru mīl, un ar kuru vēlas kopā audzināt bērnus. Es jau nemaz nerunāju par tādā daudzumā lietotu sintētisko hormonu ietekmi uz bērna veselību un ģenētisko materiālu. Jo visām zālēm ir blakusparādības, bet lielos daudzumos, tās var būt traģiskas.
Bet tās visas ir tikai tās sekas, ko mēs redzam uzreiz. Katrs domājošs cilvēks sapratīs, ka tā ir tikai aisberga tā saucamā redzamā daļa. Kas notiks ar šiem bērniem, kas ieņemti mēģenēs? Vai viņi paši spēs ieņemt bērnus dabīgā veidā? Ģenētiskā atmiņa ir ļoti nopietna lieta, un viss, kas ar mums notiek, to nes arī mūsu bērni un bērnu bērni. Vai apmierinot savus untumus mēs bieži domājam par nākamām paaudzēm? Tādi pētījumi vēl nav, jo ir pagājis pārāk mazs laiks, bet šobrīd jau parādās fakti, ka mēģenēs ieņemtiem bērniem, kas sasnieguši reproduktīvo vecumu ir problēmas dabīgi radīt pēcnācējus. Tas, ka nākamajā paaudzē būs aizvien vairāk problēmas ar auglību mani uzvedināja pārdomas par aborta sekām. Tiek atdzīts, ka viens no neauglības iemesliem ir aborts, kas mūsu valstī ir atļauts ar likumu. Iepriekšējā paaudzē, tā saucamos padomju laikos, aborts bija normāls kontracepcijas līdzeklis un daudzas sievietes uz to gāja bez maz vai katru pusgadu, turpinot atkal pēc pusgada palikt stāvoklī. Problēmas ar auglību bija ārkārtīgi reti. Mūsdienās, bieži ja sieviete veic kaut vienu abortu savā dzīvē, sekas ir neatgriezeniskas. Manuprāt tā ir ļoti nopietna viela pārdomām, par to ko mēs darām.
Un pēdējais par ko vēlējos runāt ir tas absurds, kas notiek mūsu valsts likumdošanā. Ar likumu ir atļauts nogalināt bērnus. Šāda rīcība izraisa bieži neatgriezeniskas sekas, gan sievietes gan ģimenes veselībā. Mēs zaudējam katru gadu apmēram 10 000 bērnu, kas varētu būt mūsu valsts sastāvdaļa. Protams, bieži vien ja sievietei nav morāla vai garīga pamata, viņa izvēlas šādu ceļu, jo uzskata ka finansiālā situācija ir pārāk smaga. Te nu ir tas nākamais absurds. Valsts nevēlas atbalstīt auglīgas ģimenes, daudzbērnu ģimenes, sievietes kas palikušas stāvoklī. Jāsaka pavisam tieši, nevēlas atbalstīt ģimenes, bērnus. Bet atbalsta pliku manipulāciju, nedomājot par sekām.
Es negribu nosodīt nevienu, kas izvēlas tādu vai citādu ceļu dzīvē, jo bieži mūsu izvēli nosaka nezināšana un neinformētība, un ja cilvēks ir neizglītots, tad ar viņu viegli manipulēt. Tāpēc uzskatu, ka tieši mums kristiešiem ir jābūt izglītotiem, informētiem, jāmāk uzdot jautājumus un uz tiem atbildēt. Neauglība ir ļoti nopietna problēma, tā bieži nes ģimenē skumjas un izmisumu, un ja cilvēks neko par to nezin, viņš izvēlas to ceļu, ko viņam piedāvā.


Raksta autore: AAM instruktore, pazeminātās auglības konsultante,  vecmāte Anna Suhanova