Kādreiz es dzīvoju paradīzes dārzā, bet tad es to zaudēju. Nezinu un neatceros, kā tas notika... Tas bija sen....Daudz kas ir aizmirsts un pazaudēts dažādu iemeslu pēc. Esmu piedevusi un, nu, dodos ceļā. Ceļš ir grūts, bet brīnumu un pārsteigumu pilns. Gadās, ka ejot šo ceļu, es paklūpu aiz kāda akmens vai šķēršļa. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es priecājos, ka tā, jo zem tā allaž ir kāda norāde uz paradīzes dārzu. Tāpēc es turpinu iet (darīt) un aicinu jūs līdz meklēt savu paradīzes dārzu, kur piepildās visas vēlmes un cerības.

sestdiena, 2014. gada 15. novembris

„Eņģeļi manos matos”, Lorna Bērne


Grāmatā „Eņģeļi manos matos” īpaši arī mani uzrunā tēma par eņģeļbērniņiem. Autore dalās ar savu kā māsas, tā mammas, sava vīra un citu sieviešu pieredzi. Ļoti uzrunā viņas sacītais, ka atnākusī dvēselīte zina savu likteni, zina pie kā nāk, kāpēc nāk un ir bezgala priecīga, ja mamma spēja viņu ieņemt. Dvēselīti sūta Dievs un Viņš arī zina, kāpēc. Bērna dvēselīte  savu mammu ļoti mīl, lai ko viņa darītu un domātu.  Mammai sērojot, bērna dvēsele burtiski „izlej par mums savu mīlestību” un paliek kopā ar savu mammu tik ilgi, cik nepieciešams, kā arī palīdz dažādās dzīves situācijās. Piemēram, viņi dažkārt ir kā starpnieki, kas čukst mammai ausī eņģeļu vēsti. Mammas savus eņģeļbērniņus var arī sajust, jo tie patiesi pieskaras viņām, mierina un ieritinās savu mammu kabatās vai klēpī. Viņi ir ļoti pateicīgi, ja esam viņu vecāki. Mīlestība, ko pauž eņģeļbērni, ir tīra, gaismas pilna un nesavtīga.

„ … uz grīdas sēdēja pieci mazi bērni, piecas dvēselītes, ap kurām spīdēja gaisma. Skaistas dvēseles un skaisti bērni. Visi pagriezušies smaidīja mātei. Viņa gan mazos neredzēja, bet es pastāstīju, ko redzu, un sievieti pārņēma prieks. … Dvēselītes man lūdza, lai pasaku mātei, ka tās vienmēr bijušas un ir kopā ar viņu.”

Grāmatā vienkāršā valodā tiek aplūkotas vēl daudzas citas tēmas: par sargeņģeļiem, eņģeļiem, mirušiem gariem, nāvi, lūgšanu un pateicības nozīmi, par mazliet citādu meiteni, sievieti un māti, Lornu, kura savā dzīvē iet cauri dažādiem notikumiem, paužot mums eņģeļu vēsi par mīlestību, līdzjūtību, piedošanu un cerību.

Sargeņģelis ir jūsu miesas un dvēseles vārtsargs. Viņam šis uzdevums uzticēts jau pirms ieņemšanas. Viņš jūs ir sargājis jau mātes miesās. Kad nācāt pasaulē un sākāt augt, sargeņģelis ne brīdi no jums neatkāpās – viņš ir blakus, kad guļat vai esat vannas istabā, un ne uz mirkli nepamet vienu. Arī nāves brīdī sargeņģelis stāv blakus, palīdzot cilvēkam izdzist. Sargeņģelis ļauj arī citiem eņģeļiem palīdzēt risināt dažādas dzīves problēmas; eņģeļi nāk un iet. Es viņus dēvēju par eņģeļiem skolotājiem.”

Lorna kā bērns draudzenei stāsta, kas ir Dievs:
„Vai redzi žubīti, jauko putniņu ar zeltainām, dzeltenām un zilganām spalvām? Putns ir līdzīgs Dievam. Ieskaties vērīgāk žubītē, un redzēsi, cik tā skaista un ideāli veidota. Tu esi kā putns: tu esi skaista, jo līdzinies Dievam. Ja šis putns nokritīs un savainosies, viņš nejutīs sāpes, jo deviņas desmitdaļas no tām jutīs Dievs. Dievs jūt visu, kas notiek ar ikvienu un katru putnu, tas pats attiecas arī uz mums: ja mēs ciešam, tad tikai daļēji. Pārējo Dievs paņem savā ziņā.”

Lorna par savu mātes mīlestības eņģeli:
„Mātes mīlestības eņģelis ir apaļš kā saule un milzum liels, piekļāvis sev pavērtus spārnus, tāpēc mazliet atgādina cāļu māti. Viņš vienmēr ir gatavs tevi sirsnīgi apskaut. Eņģelis ir krēmkrāsā un arī baltā, šoreiz ar sārtu ēnu. Mātes mīlestības eņģelis ir dzidrs; no iekšpuses tam staro ļoti spilgta gaisma, tomēr tas nav caurredzams. Eņģeļa sejā staro laime, acis tam milzum lielas, un tajās dzirkstī mātes mīlestības gaisma. Baltie mati ar krēmkrāsas ēnojumu krīt brīnišķīgās, mīkstās sprogās. Mātes eņģelis cilvēku vienmēr glāsta un mīl. Tik pievilcīga būtne, ka gribas iekrist tās rokās un samīļot, un just viņas apskāvienu. Lai cik mīlestības cilvēks saņem no savas mātes, šis eņģelis vienmēr vairo mātes mīlestību”.

Viens piemērs par to, kā eņģeli mūs sargā:
„Reiz, sēžot upes krastā, redzēju brīnišķīgu apliecinājumu eņģeļu rūpēm par cilvēkiem. Vēroju krastā māti ar bērniņu, apmēram pusotru gadu vecu. Mazais ar lielu sajūsmu raudzījās uz savām kājiņām, pār kurām plūda ūdens. Māte turēja viņu rokās ap vidukli, lai iemācītu saglabā līdzsvaru. Viņa ik pa brīdim atlaida rokas. Lai pārliecinātos, cik ilgi mazulis var nostāvēt. Turpat bija arī bērna sargeņģelis, kas sēdēja zem viņa ūdenī. Bērns sagrīļojās un krita. Māte nepaguva mazuli noķert, bet eņģelis gan! Viņš iesēdās tieši eņģelim klēpī un neraudāja, bet, šļakstinādams ūdeni, sāka līksmi smieties.”

Dažkārt es dzirdu, ka aizgājušo bērnu dvēseles atnāk pie vecākiem atvadīties. Par to Lorna raksta 195.-198.lpp.
 „Eņģeļi dažkārt tā paziņo, ka ar mazuli viss būs labi. Mūsu bērns pateicās, ka esam viņa vecāki.”

Īpaša aina aprakstīta par kādu, parkā satiktu sakumpušu, sīku meiteni ratiņķrēslā, kuras skaistā dvēselīte dodas rotaļās un spēlēs ar eņģeļiem, kamēr viņas mamma sarunājas ar kaimiņiem un neko nenojauzdama (311.-312.lpp.).
„ Dzirdēju smieklus: meitenes dvēsele bija brīva un laimīga! … Eņģeļi sapina ziedus un uzlika tos meitenītei galvā kā princeses kroni, ap kaklu, rokām un potītēm. Eņģeļi rādīja, kā savīt ziedus, mazliet iešķeļot kātiņus. Arī meitene sāka pīt vainagu. …. Viņas seja staroja kā saule.”

Ainas, stāsti, liecības vēl un vēl… Skaisti, skumji, tomēr mīlestības, pateicības, lūgšanu un piedošanas pilni.
Lornas Bērnes mājas lapa: http://www.lornabyrne.com/

Paldies!