Kādreiz es dzīvoju paradīzes dārzā, bet tad es to zaudēju. Nezinu un neatceros, kā tas notika... Tas bija sen....Daudz kas ir aizmirsts un pazaudēts dažādu iemeslu pēc. Esmu piedevusi un, nu, dodos ceļā. Ceļš ir grūts, bet brīnumu un pārsteigumu pilns. Gadās, ka ejot šo ceļu, es paklūpu aiz kāda akmens vai šķēršļa. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es priecājos, ka tā, jo zem tā allaž ir kāda norāde uz paradīzes dārzu. Tāpēc es turpinu iet (darīt) un aicinu jūs līdz meklēt savu paradīzes dārzu, kur piepildās visas vēlmes un cerības.

sestdiena, 2015. gada 3. oktobris

Ieraudzīsim.

Дочери Земли 1919


Mēs ejam meklēt svētās
zīmes. Ejam uzmanīgi
klusējot. Cilvēki iet, smejas,
Ведущая (1944)
sauc līdz. Citi steidzas
neapmierināti. Citi mums
draud. Grib atņemt
to, kas mums pieder. Bet nezina
garāmgājēji, ka mēs ejam
meklēt svētās zīmes. Bet
draudētāji aizies. Viņiem
ir tik daudz citu darbu. Bet mēs
meklēsim svētās zīmes. Neviens
nezina, kur saimnieks ir
atstājis savas zīmes.       
Visticamāk, tās ir uz stabiem
ceļa malā. Vai ziedos.
Vai upes viļņos.
Mēs domājam, ka tās var
meklēt mākoņu vālos.
Saules gaismā vai Mēness
gaismā. Vai sveču gaismā,
vai pie ugunskura, mēs meklēsim
svētās zīmes. Mēs ilgi ejam
un cieši raugāmies apkārt.
Daudz cilvēku ir gājuši.
Tiesa, mums liekas, visi
zina pavēli: atrast
svētās zīmes. Kļūst
tumšs. Grūti ieraudzīt
ceļu. Neizprotamas vietas.
Kur gan varētu būt –
Svētās zīmes? Šodien
mēs tās droši vien vairs
neatradīsim. Bet rītdien būs
gaišs. Es zinu – mēs tās
ieraudzīsim.

Nikolajs Rērihs (1915), 
MADONNA LABORIS, Rērihs 1933
Daiņa Ozoliņa tulkojums













P.S. Labor tulkojumā ir ne tikai darbs, bet arī dzemdības.