Kādreiz es dzīvoju paradīzes dārzā, bet tad es to zaudēju. Nezinu un neatceros, kā tas notika... Tas bija sen....Daudz kas ir aizmirsts un pazaudēts dažādu iemeslu pēc. Esmu piedevusi un, nu, dodos ceļā. Ceļš ir grūts, bet brīnumu un pārsteigumu pilns. Gadās, ka ejot šo ceļu, es paklūpu aiz kāda akmens vai šķēršļa. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es priecājos, ka tā, jo zem tā allaž ir kāda norāde uz paradīzes dārzu. Tāpēc es turpinu iet (darīt) un aicinu jūs līdz meklēt savu paradīzes dārzu, kur piepildās visas vēlmes un cerības.

ceturtdiena, 2012. gada 21. jūnijs

Saulgriežos

Es iebrienu rasas piemirkušajā pļavā un smaidu. Nav iespējams nesmaidīt.  Saules siltums, rasas vēsums, pļavas krāsas, smaržas un skaņas ievij mani īpašās sajūtās. Es esmu te piepildīta, gaidīta un mīļota. Pļava, kas savieno mani ar Zemi un debesīm piepilda manu augumu un garu ar brīnišķīgu spēku. Esmu laimīga te uz Zemes, zem Saules, savā mīļotajā pļavā starp saviem ozoliem un ēteru, ko elpoju. Es eju un aiz manis paliek sudrabu un zeltu piebirušas pēdas. Arī es pati esmu aplipināta ar putekšņiem, kas iesūcas ādā no matu galiņiem līdz papēžiem un mirdz. Mana gaisma, mīlestība un labestība atstarojas cilvēkos.
Saulgriežos novēlu katram iebrist savā pļavā, atrast mirkli vienatnei ar sevi un piedzīvot ko īpašu!
Mīlestībā, Līga