Pirms piedzimšanas, domāja bērns, es allaž gaidīju, kad pienāks nakts. Tad mamma bija prom no visiem tiem ārpuses trokšņiem, un es varēju nomierināties un aizmigt, klausoties man pierastas un mīļas skaņas – mammas skaņas. Līdz piedzimšanai mēs gulējām kopā, un tas bija labi.
Kad es piedzimu, mana guļvieta izmainījās, bet māte - nē. Mēs naktīs palikām kopā, tāpat kā pagājušajos deviņos mēnešos. Mani satrauca jaunā pasaule, kas vēl nebija man saprotama, taču naktīs man nebija bail. Mēs ar māmiņu gulējām kopā, un es jutos labi.
 |
| http://cosleeping.nd.edu/safe-co-sleeping-guidelines/ |
Man patīk nakts. Dienā māmiņai ir daudz, ko darīt. Bet naktī viņa nav tik aizņemta. Viņa vienmēr ir šeit, es varu viņai pieglausties un pazīst, kad man gribas ēst. Man ir ļoti mazs vēderiņš, un tas ātri vien iztukšojas, jo mammas piens ir tik viegli sagremojams! Man jāēd ļoti bieži. Tomēr man nekad nav jācieš izsalkums, jo mēs ar mammu guļam kopā, un tas ir labi.
Es nezinu nevienu labāku guļvietu par vietu blakus māmiņai. Runā, ka Nensijas tante esot nopirkusi man smalku bērnu gultiņu. Tai piestiprinātie plastmasas zvēriņi kustas, ja tiem pieskaros, un metāla zvaniņi šķind, ja tos paraustu. Daži cilvēki uzskata, ka bērniem jāguļ gultiņās, bet nedomāju vis, ka man tas patiktu. Šī gultiņa nav silta, nesmaržo, nekustas, nerunā un nedzied. Tā tikai čīkst. Tajā ir tumšs un ciets, un es tur jūtos vientuļš. Kas būs man līdzās, kad pamodīšos? Man patīk naktī pasniegties un pieskarties māmiņai. Man patīk viņu sajust un sadzirdēt. Nensijas tante īstenībā ir jauka. Mēs viņai neteiksim, ka man nepatīk gultiņas. Māmiņa saka - kad būšu paaudzies, es gultiņā varēšu salikt savas rotaļlietas. Tā kļūs par labu krātiņu maniem plīša lāčiem un ziloņiem. Bet es arī turpmāk gulēšu kopā ar māmiņu. Tā ir labi.
Es tagad jau kļūstu diezgan liels. Lai augtu, man vajag daudz enerģijas, tāpēc es ēdu vairāk. Cik labi, ka mamma ir pieejama visu nakti, man patiešām ir vajadzīgs viņas brīnišķīgais piens. Naktī māmiņas piens ir garšīgāks – varbūt tāpēc, ka tad viņa atpūšas. Es bieži mostos vienkārši tāpēc, lai pārbaudītu, vai viss ir kārtībā. Tad es mazliet pazīžu mammas krūti, nevienu netraucējot. Es patiešām ātri augu, jo man nav lieki jātērē spēki uztraukumiem. Es esmu pārāk mazs, lai par kaut ko uztrauktos. Un uztraukties nav vajadzības, jo mēs ar māmiņu guļam kopā, un man ir labi.
Reizēm mammai gadās grūtas dienas, pēc kurām viņa nevar aizmigt. Bet ziniet, kas notiek, kad es sāku zīst krūti? Mammai uznāk miegs, un reizēm viņa cieši aizmieg vēl pirms manis. Mēs palīdzam viens otram aizmigt. Es guļu kopā ar māmiņu, tāpēc viņai ir labi.
Reizēm arī man gadās grūtas dienas un grūtas naktis. Es esmu nemierīgs un apmulsis. Man sāp, kad nāk zobiņi, kad ir izsutis dupsītis un deguntiņš ciet. (Mēs, mazuļi, nevaram elpot, ja deguntiņš aizlikts.) Kad jūtos nelāgi, kļūst vieglāk, ja varu aizsniegt mammu vai tēti un pieskarties viņiem. Es mazliet pazīžu un guļu tālāk. Mēs visi jūtamies labāk.
Manas mammas draudzenes visu laiku dod mammai lasīt kaut kādas grāmatas un saka, lai viņa neskrienot pie manis, kad es raudu. Viņas lieto tādus briesmīgus vārdus kā “manipulācija”. Māmiņa tikai smejas un saka, ka labāk grāmatu vietā “lasīs” mani. Es, protams, priecājos, ka viņa ieklausās manī. Ar katru dienu viņa kļūst par labāku un labāku mammu. Mēs guļam kopā, mēs uzticamies viens otram, un mums ir labi.
Man patīk doties uz dusu. Es saņemu tik daudz uzmanības! Neviena cita tuvumā nav, tikai māmiņa, tētis un es. Mūsu gulta nav tik smalka, bet tajā pietiek vietas mums visiem. Mamma pieteica vecmāmiņai, lai tā netērē tik daudz naudas, pērkot man rotaļlietas. Vecmāmiņa atnesa man plīša lāci, kurš skan kā kāda cita mamma. Lāča skaņas nebija līdzīgas manas mammas skaņām, un, kad es to satvēru, tas vispār neko nedarīja. Kāpēc bērnam jāpierod pie kādas citas mammas skaņām? Mans mīļākais plīšā lācis ir mana māmiņa. Kad es pieķeros viņai, viņa uzreiz mani samīļo. Naktī mēs guļam kopā un pieskaramies viens otram, un mums ir labi.
 |
| http://cosleeping.nd.edu/safe-co-sleeping-guidelines/ |
Tagad es taisos labāk iepazīt tēti. Neesmu drošs, ka sākumā viņam patika gulēt ar mani kopā. Viņš ir tik liels, bet es – tik maziņš! Mums abiem bija mazliet bail. Turklāt dažus mēnešus atpakaļ es biju diezgan skaļš. Kādu nakti tētis pat sacīja mammai, ka ir laiks mani guldīt tajā briesmīgajā bērnu gultiņā. Man patīk gulēt kopā ar tēti, un arī tētim tagad patīk gulēt kopā ar mani. Dienā es viņu redzu reti. Viņš ir ļoti aizņemts darbā. Labi, kas es varu būt viņam blakus naktī! Mēs ar tēti guļam kopā, un mums ir labi.
Man nekad nenākas ļoti skaļi vai ilgi raudāt. Es saņemu uzmanību, kad man tā nepieciešama, arī tad, ja viss, kas man ir vajadzīgs - lai mani paņemtu uz rokām un parunātos ar mani. Lielāko dienas daļu es pavadu māmiņas rokās vai slingā cieši klāt pie māmiņas. Viņa zina, ka esmu laimīgs, ja cilvēki, kas mani mīl, ir blakus. Ja māmiņa neņemtu mani uz rokām, kad es raudu - es nezinu, ko es darītu! Droši vien sajuktu prātā. Kā gan es varētu sajusties labi, ja māmiņa mani atstātu vienu pašu tumsā? Viss ir labi, kad mēs guļam kopā.
Reiz es izaugšu, aiziešu no mājām, apprecēšos, un man būs pašam savi bērni. Un ziniet, kur viņi gulēs? Protams, kopā ar mani. Vai tad var citādi? Mēs gulēsim kopā un mums būs labi.
Amerikāņu pediatrs, ārsts, astoņu bērnu tēvs Viljams Sīrss
Avots:
William Sears, Nighttime Parenting: How to get Your baby and Child to sleep.
Iesaku arī viņa mājas lapu un grāmatas (angļu un krievu valodās), kas balstītas medicīnas un psiholoģijas pētījumos par bērna attīstību:
