Grāmatā „Eņģeļi manos matos” īpaši mani uzrunā
tēma par eņģeļbērniņiem. Autore dalās ar savu kā māsas, tā mammas, sava vīra un
citu sieviešu pieredzi. Ļoti uzrunā viņas sacītais, ka atnākusī dvēselīte zina
savu likteni, zina pie kā nāk, kāpēc nāk un ir bezgala priecīga, ja mamma spēja
viņu ieņemt. Dvēselīti sūta Dievs un Viņš arī zina, kāpēc. Bērna dvēselīte savu mammu ļoti mīl, lai ko viņa darītu un
domātu. Mammai sērojot, bērna dvēsele
burtiski „izlej par mums savu mīlestību” un paliek kopā ar savu mammu tik ilgi,
cik nepieciešams, kā arī palīdz dažādās dzīves situācijās. Piemēram, viņi
dažkārt ir kā starpnieki, kas čukst mammai ausī eņģeļu vēsti. Mammas savus eņģeļbērniņus
var arī sajust, jo tie patiesi pieskaras viņām, mierina un ieritinās savu mammu
kabatās vai klēpī. Viņi ir ļoti pateicīgi, ja esam viņu vecāki. Mīlestība, ko
pauž eņģeļbērni, ir tīra, gaismas pilna un nesavtīga.
„ … uz grīdas sēdēja pieci mazi bērni, piecas dvēselītes, ap
kurām spīdēja gaisma. Skaistas dvēseles un skaisti bērni. Visi pagriezušies
smaidīja mātei. Viņa gan mazos neredzēja, bet es pastāstīju, ko redzu, un
sievieti pārņēma prieks. … Dvēselītes man lūdza, lai pasaku mātei, ka tās
vienmēr bijušas un ir kopā ar viņu.”
Grāmatā vienkāršā valodā tiek aplūkotas vēl daudzas
citas tēmas: par sargeņģeļiem, eņģeļiem, mirušiem gariem, nāvi, lūgšanu un
pateicības nozīmi, par mazliet citādu meiteni, sievieti un māti, Lornu, kura
savā dzīvē iet cauri dažādiem notikumiem, paužot mums eņģeļu vēsi par
mīlestību, līdzjūtību, piedošanu un cerību.
„Sargeņģelis ir
jūsu miesas un dvēseles vārtsargs. Viņam šis uzdevums uzticēts jau pirms
ieņemšanas. Viņš jūs ir sargājis jau mātes miesās. Kad nācāt pasaulē un sākāt
augt, sargeņģelis ne brīdi no jums neatkāpās – viņš ir blakus, kad guļat vai
esat vannas istabā, un ne uz mirkli nepamet vienu. Arī nāves brīdī sargeņģelis stāv
blakus, palīdzot cilvēkam izdzist. Sargeņģelis ļauj arī citiem eņģeļiem palīdzēt
risināt dažādas dzīves problēmas; eņģeļi nāk un iet. Es viņus dēvēju par
eņģeļiem skolotājiem.”
Lorna kā bērns draudzenei stāsta, kas ir
Dievs:
„Vai redzi žubīti,
jauko putniņu ar zeltainām, dzeltenām un zilganām spalvām? Putns ir līdzīgs
Dievam. Ieskaties vērīgāk žubītē, un redzēsi, cik tā skaista un ideāli veidota.
Tu esi kā putns: tu esi skaista, jo līdzinies Dievam. Ja šis putns nokritīs un
savainosies, viņš nejutīs sāpes, jo deviņas desmitdaļas no tām jutīs Dievs. Dievs
jūt visu, kas notiek ar ikvienu un katru putnu, tas pats attiecas arī uz mums:
ja mēs ciešam, tad tikai daļēji. Pārējo Dievs paņem savā ziņā.”
Lorna par savu mātes mīlestības eņģeli:
„Mātes mīlestības eņģelis
ir apaļš kā saule un milzum liels, piekļāvis sev pavērtus spārnus, tāpēc
mazliet atgādina cāļu māti. Viņš vienmēr ir gatavs tevi sirsnīgi apskaut. Eņģelis
ir krēmkrāsā un arī baltā, šoreiz ar sārtu ēnu. Mātes mīlestības eņģelis ir
dzidrs; no iekšpuses tam staro ļoti spilgta gaisma, tomēr tas nav caurredzams. Eņģeļa
sejā staro laime, acis tam milzum lielas, un tajās dzirkstī mātes mīlestības
gaisma. Baltie mati ar krēmkrāsas ēnojumu krīt brīnišķīgās, mīkstās sprogās. Mātes
eņģelis cilvēku vienmēr glāsta un mīl. Tik pievilcīga būtne, ka gribas iekrist
tās rokās un samīļot, un just viņas apskāvienu. Lai cik mīlestības cilvēks
saņem no savas mātes, šis eņģelis vienmēr vairo mātes mīlestību”.
Viens piemērs par to, kā eņģeli mūs
sargā:
„Reiz, sēžot upes
krastā, redzēju brīnišķīgu apliecinājumu eņģeļu rūpēm par cilvēkiem. Vēroju krastā
māti ar bērniņu, apmēram pusotru gadu vecu. Mazais ar lielu sajūsmu raudzījās
uz savām kājiņām, pār kurām plūda ūdens. Māte turēja viņu rokās ap vidukli, lai
iemācītu saglabā līdzsvaru. Viņa ik pa brīdim atlaida rokas. Lai pārliecinātos,
cik ilgi mazulis var nostāvēt. Turpat bija arī bērna sargeņģelis, kas sēdēja
zem viņa ūdenī. Bērns sagrīļojās un krita. Māte nepaguva mazuli noķert, bet
eņģelis gan! Viņš iesēdās tieši eņģelim klēpī un neraudāja, bet, šļakstinādams ūdeni,
sāka līksmi smieties.”
Dažkārt es dzirdu, ka aizgājušo bērnu
dvēseles atnāk pie vecākiem atvadīties. Par to Lorna raksta 195.-198.lpp.
„Eņģeļi dažkārt tā paziņo, ka ar mazuli viss
būs labi. Mūsu bērns pateicās, ka esam viņa vecāki.”
Īpaša aina aprakstīta par kādu, parkā satiktu sakumpušu,
sīku meiteni ratiņķrēslā, kuras skaistā dvēselīte dodas rotaļās un
spēlēs ar eņģeļiem, kamēr viņas mamma sarunājas ar kaimiņiem un neko nenojauzdama
(311.-312.lpp.).
„ Dzirdēju
smieklus: meitenes dvēsele bija brīva un laimīga! … Eņģeļi sapina ziedus un
uzlika tos meitenītei galvā kā princeses kroni, ap kaklu, rokām un potītēm. Eņģeļi
rādīja, kā savīt ziedus, mazliet iešķeļot kātiņus. Arī meitene sāka pīt
vainagu. …. Viņas seja staroja kā saule.”
Ainas, stāsti, liecības vēl un vēl… Skaisti, skumji, tomēr
mīlestības, pateicības, lūgšanu un piedošanas pilni.
Lornas Bērnes mājas lapa: http://www.lornabyrne.com/
Paldies!
