Leģenda

Kādreiz es dzīvoju Paradīzes Dārzā, bet tad es to zaudēju. Nezinu un neatceros, kā tas notika... Tas bija sen....Daudz kas ir aizmirsts un pazaudēts dažādu iemeslu pēc. Esmu piedevusi un, nu, dodos ceļā. Ceļš ir grūts, bet brīnumu un pārsteigumu pilns. Gadās, ka ejot šo ceļu, es paklūpu aiz kāda akmens vai šķēršļa. Lai cik dīvaini tas nebūtu, es priecājos, ka tā, jo zem tā allaž ir kāda norāde uz Paradīzes Dārzu. Tāpēc es turpinu iet (darīt) un aicinu jūs līdz meklēt savu paradīzes dārzu, kur piepildās visas vēlmes un cerības.
Rāda ziņas ar etiķeti dzemdības. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti dzemdības. Rādīt visas ziņas

pirmdiena, 2020. gada 4. maijs

Gaismas došanas darba vīzija jeb dzemdību plāns

Gaiļbiksīte manā dārzā
jeb zelta atslēdziņa kādām durvīm
Latīņu valodā vārds partus ir dzemdības jeb gaismas došana. Vārds dzemdēt latviešu valodā ir darbības vārds. Tātad dzemdības varētu būt Tavs gaismas došanas darbs.

Iedomājies, ka esi Gaismas bruņiniece. Tu kāp savā dzemdību upē vai kalnā un dodies pēc bērniņa. Kas motivētu Tevi uzrakstīt savu dzemdību plānu jeb gaismas došanas darba vīziju? Kam Tu to rakstītu un kas Tev patiešām būtu svarīgi?

Gaismas bruņiniece zina, ka nevar kontrolēt citu attieksmi, pieņēmumus vai rīcību, izmantojot papīra lapu, kurā uzrakstītas viņas vēlmes. Viņa zina, cik svarīgi ir veidot attiecības, izmantojot tiešu un cieņpilnu komunikāciju. Ja pastāv viedokļu atšķirība, viņa neuztver to personīgi. Viņa zina, kad apstāties un kad dot. Ja Gaismas bruņiniece vispār raksta dzemdību plānu, tas nebūs vēlmju saraksts ar visu, ko viņa vēlas. Tas būs viņas gaismas došanas darbs. Kāds? To lasi viņas vīzijā.

Turpinājumā jautājumi pārdomām un sarunām ar savu vecmāti un /vai dūlu.

Kā es piedzemdēšu savu bērniņu


Kas es esmu? Kurp dodos? Jeb mana dzemdību filozofija (2 -3 teikumos).

 


Personīga informācija (2-3 teikumi). Kas ir tas, kas manai dzemdību komandai būtu jāzina par mani? – iepriekšējā pieredze ar veselības aprūpes darbiniekiem, bailes, bažas, trauksmes, neziņa vai cita informācija, kas palīdzētu darbiniekiem iepazīt mani kā īpašu sievieti, mammu. Ja esmu cietusi no emocionālās, fiziskās vai seksuālās vardarbības, to ir būtiski pastāstīt savai komandai vai vismaz vecmātei vai dūlai. Ideāli, ja esmu to jau pārrunājusi ar savu vecmāti / dūlu pirms dzemdībām. Šī saruna palīdz apzināti sagatavoties grūtībām dzemdībās, jo vecmāte /dūla man var pastāstīt, kā to veiksmīgi ir izdarījušas citas sievietes, kuram ir līdzīga pieredze.

 



Atbalsts. Kādas ir manas gaidas no vecmātes, ārsta, partnera, dūlas. Kāda veida atbalstu un informāciju vēlos? Kas man ir pats, pats svarīgākais?





Ievads. Iešūpošanās. Prelaminārais periods. (~20 h līdz 3 diennaktīm) Jā, kaut kas notiek! Neregulāras kontrakcijas, kaut kas pavelk, pasāp, pāriet. Vilkšanas sajūta vēdera lejas daļā var būt neregulāras vai regulāras, bet īsas velkošas sajūtas ~ 20-30 sekundes garas, 7 – 20 min starplaiks.



Ko es darīšu, lai brīvi pārlaistu šīs priekšsāpes?





Kā palīdzēšu sev nenogurt un neizsmelt savu pacietību un spēku, pirms lielais notikums vēl tikai sākas?



AKTĪVAS DZEMDĪBAS SĀKAS, ja kontrakcijas ir regulāras, pieņemas spēkā, ir apmēram ik pa 6-5 min un paliek garākas par 40 sek., tad arī pamazām sāk vērties dzemdes kakliņš. Kontrakcija no vilkšanas sajūtas vēdera lejas daļā pāriet uz visu vēderu.
Atvēršanās periods (dzemdes kakls atveras 1 – 10 cm) – sievietes sievišķā puse, maigums, ļaušanās, plūšana ~ 14 h



Kāda ir mana attieksme pret sāpēm?





Ko es darīšu, lai brīvi ļautos kontrakcijai / sāpei / vilnim? Kādas ir manas dzemdību pamatvajadzības, lai varētu brīvi ļauties notiekošajam un nekontrolētu citus?





Ja kontrakcijas paliks retākas un vājākas, kā es veicināšu savu oksitocīnu, jo es zinu, ka bez kontrakcijām dzemdības uz priekšu nevirzās?



Kādi ir mani resursi brīžos, kad kļūst grūtāk un intensīvāk? Kā es sev palīdzēšu? (apmēram pie 6 cm atvēruma)



Kā es sev palīdzēšu, kad liksies “es mirstu”? “Šis ir par daudz. Es vairs nevaru. Es gribu padodies! Dariet ar mani kaut ko! Taisiet ķeizargriezienu! ”, saka sievietes (visbiežāk tie ir 8-9 cm). Pie kā es pieturēšos? Kas palīdzēs man iziet cauri visgrūtākajam un noticēt, ka es varu tieši šo vienu kontrakciju?


Atsāpināšana.
Kādas ir manas dabiskās atsāpināšanas metodes, kas palīdzēs man dzemdībās?




Es pieļauju domu, ka dzemdēšu ar epidurālo anestēziju. Es esmu iepazinusies ar informāciju par šo medicīnisko manipulāciju. Es apzinos tās plusus un mīnusus. Tie ir...




Kādas atsāpināšanas metodes piedāvā konkrētā medicīnas iestāde? Kā praktiski tas notiek? (Vizualizēt, pie cik „vadiem, aparātiem”, tad tikšu pieslēgta un vai joprojām varēšu brīvi kustēties?)




Epidurālā anestēzija nav manā plānā. Tomēr kādos gadījumos es pieļauju domu, ka to vajadzētu izmantot?


Bērniņa izstumšanas periods. (~ 2 h, ja ar epidurālo anestēziju, tad 3 stundas) Kontrakcijas sajūta mainās no stumjošām uz dzenošām. Kontrakcijas ir biežas, ik pa 1-3 min un 1 minūti garas - vīrišķīgi dzīvnieciskā sajūta, ar domu atbrīvoties, no visa spēka visu laukā, ar rēcieniem, kliedzieniem kā lauvenei.


Kādās pozās, kustībās un kur redzu sevi stumjam bērniņu?



Izstumšanas elpa. Es kopā ar vecmāti un patstāvīgi praktizēju izstumšanas elpošanu. Aizturot elpu un stumjot, es sajūtu spiedienu, kā strādā diafragma, kā vēders ar dzemdi sasprindzinās un, kā es jūtu spiedienu makstī.



Aprakstu, kā es redzu / vizualizēju savu izstumšanu? – tā ir vecmātes vadīta (palīdz, saka priekšā, kas un kā jādara) vai spontāna, nogaidoša (es pati sagaidu/sajūtu augļa izgrūšanas refleksu un laižu pasaulē savu bērnu ieklausoties savās sajūtās).



Ja tomēr nesajutīšu augļa izgrūšanas refleksu jeb„fetus ejection reflex” (~ 90% to tiešām nesajūt), ko tad? Kā tikšu pie bērniņa?





Epiziotomija, plīsumi. Kādas ir manas sajūtas par to?


Es vēlos dzemdībās iztikt bez epiziotomijas. Ko es daru jau tagad, lai mediķi pat nedomātu rokās ņemt šķēres?




Kas saķers manu bērniņu? - ar vecmātes atbalstu, es pati vai bērniņa tētis, vai pati vecmāte.



Placentas dzimšana (10 – 30 min). Kas man ir svarīgs ir šajā dzemdību posmā?


Nabassaites izpulsēšana. Vizualizējiet, kādā pozā un kā izstumsiet savu placentu? Vai es vēlos to apskatīt un pateikt paldies? Vai es ņemšu to līdzi (apglabāšanai vai pārstrādei) vai atstāšu mediķiem?

 



Agrīnais pēcdzemdību periods (2 h). Kas man ir svarīgs šajā posmā?


Āda-āda kontakts. Mazuļa mērīšana un svēršana. Mazuļa ģērbšana (es pati, tētis, vecmāte / bērnu māsa). Starpenes šūšana.



Pirmā zīdīšana. Kādas ir manas vēlmes šajā posmā?

 



Sarežģījumi dzemdībās…. Ja viss nenotiek tā, kā esmu vēlējusies, tad, kas man ir svarīgākais šādā gadījumā?








Vairāk par dzemdību vīziju / plānu / gaismas došanas darbu, vajag vai nevajag rakstīt
Online gaidību sajūtu skoliņā vai
Online vecāku sagatavošanas skolā.
Pieteikties liga.giniborga@gmail.com vai 26200035.

Mani iedvesmas avoti:

- Pam England, Rob Horowitz, Birthing from Within: An Extra-Ordinary Guide to Childbirth Preparation, 1998
- Pam England, Ancient Map for Modern Birth: preparation, passage, and Personal Growth for the Childbearing year, 2017


trešdiena, 2019. gada 7. augusts

Fiziska un emocionāla gatavība jaunajam posmam manā dzīvē.

Kad dzemdības sāksies?

Tas ir visgrūtāk atbildamais jautājums. Medicīna saka, ka bērns ir tas, kurš uzsāk dzemdības, taču, ja māte tam nav gatava, viņš pacietīgi, ar mīlestību gaida mātes gatavību, jo dzemdības ir viņu kopdarbs. Latviešu un krievu tautasdziesmā rakstīts:

Visas dienas man zināmas,
Trīs dieniņas nezināmas,
Dzimstamā, mirstamā,
Tautiņās ejamā.

Ar visu samierinies,
Dievam paklanies,
Vecākiem piedot, 
Aizvainojumu atlaid,
Tad arī redzēsi,
Kā nemanot dzemdēsi.



Mazulis ir nopircis biļeti mūsu puncī līdz 42 pilnām nedēļām, bet zaļo gaismu dzimšanai mēs dodam no 37. nedēļas. Jo, kā mēs vecmātes sakām, nabassaite līdz bērniņam ir gara. Tā stiepjas no mums līdz debesīm un tikai tad līdz bērniņam. Kamēr tā ziņa līdz bērniņam aiziet, paiet laiks, tāpēc atļauju dzimt mazulis saņem jau no 37. nedēļas. Ja atļauju dzimt mazulis saņem tikai pilnās 40 nedēļās, tad dažkārt viņi nevar paspēt atnākt laikā. Pēc 40. un 41. nedēļas arī dzemdību speciālisti pievērš pastiprinātu uzmanību mātei un bērniņam puncī, tomēr ne vienmēr šī pastiprinātā uzmanība palīdz pašai mātei atļaut sev iekāpt tai dzemdību pasaulē, dzemdību upē, straumē. Citai šī pastiprinātā uzmanība palīdz noskaņoties dzemdībām un tieši tas palīdz emocionāli ļoti, ļoti gribēt gan savas kontrakcijas, dzemdību viļņus un lielo darbu.

SIEVIETE DODAS DZEMDĪBĀS, nevis dzemdības atnāk pie viņas. Sieviete apzināti kāpj tajā dzemdību upē, lai satiktos ar savu bēbīti. Tā ir sava veida iniciācija, kurā piedzimst arī māte. Iniciācija notiek, kad esi samierinājusies ar to, kas notiek, tad arī notiek dzemdības. Šai dzemdību upē ir iespējams iekāpt tikai sievietēm, dažām pat vairākkārt. Vīriešiem šai upē nav iespējams iekāpt. Vīrieši dažāda veida iniciācija pasakās tiek aprakstītas ejot pāri tiltam. Vīrietis sievietei var tikai gaismiņu paspīdināt no tā tilta, bet sieviete (vecmāte, dūla, mamma, draudzene jeb povituha), kas jau bijusi dzemdību upē, var dzemdētāju tai cauri izvest, būt blakus, palīdzēt. Jebkura iniciācija notiek ar atbalstu.
 /Vecmāte, povituha, etnogrāfe Jūlija Šeļepina/
Vai esi gatava dzemdībām?
Kas ir mājasdarbs grūtniecei, lai sagatavotos dzemdībām?

  • Abiem vecākiem veidot saikni ar mazo bērniņu vēl pirms piedzimšanas. Tas būs iespējams, ja spējat būt attiecībās kā partneri savstarpēji vai spēt būt attiecībās kaut ar vienu cilvēku savā dzīvē (mammu, tēti, vecvecāku..). Šīs attiecības, ko piedzīvojat, dod drošības un stabilitātes sajūtu kā mātei, tā mazajam bērniņam, un ir liels ieguldījums viņa dzīves iesākumam šajā pasaulē.
  • Tikpat svarīgi ir laicīgi atrast savu vecmāti vai ārstu un arī izveidot saikni, uzticības pilnas attiecības, jo īpaši, ja tās ir pirmās dzemdības. Nav nekāds noslēpums, kur ir attiecības un savstarpēja uzticēšanās, tur bērni jūtas gaidīti un viņi gan paši uzsāk savu piedzimšanas ceļu, gan labi dzimst.

Ko nozīmē sagatavot sevi dzemdībām un vecāku lomai? Vecāki bieži vien aprobežojas ar grāmatas izlasīšanu vai 4 lekciju kursu vai grūtnieču vingrošanu un tad piedzīvo vilšanās sajūtu, ka viss bija pilnīgi savādāk. Vecāki bieži pārprot gatavošanos vai izvēlas tikai vienu jomu. Es teiktu gatavoties dzemdībām nozīmē:


Fiziski - pastaigas, elpas vingrinājumi, vingrošana, peldēšana, uzturs, mīlēšanās, dejošana, sildīšanās pirtiņā … ir jājūt, jāpazīst savs ķermenis, sava elpa, sava seksualitāte. Dzemdēt tas ir darbības vārds, tas nozīmē smagi strādāt. Šim procesam vajadzēs daudz spēka, enerģijas un tam var sagatavoties.
Emocionāli – sevis sajušana, emociju nosaukšana, attiecību veidošana ar sevi, bērnu, partneri… Drošās piesaistes, sirds saitītes izveidošana gaidību laikā ir kā droša rokā pie kā bērnam pieķerties dzemdībās un doties ceļojumā, kur viņu ļoti, ļoti gaida.
Informatīvi – zināt dzemdību fizioloģiju, kā notiek dzemdības. Lai pašiem nav bail no nezināmā. Lai droši var doties šai ceļā un aicināt līdzi arī bērnu! Bet tikai ar informāciju būs par maz, jo cilvēks ir arī emocionāla un garīga būtne.
Garīgi – dzemdības ir arī ļoti garīgs notikums. To var saukt dažādi - par Dieva brīnumu, radīšanu, iniciāciju, dzīvības došanu, varoņa ceļu … Ja dzemdībās nav šī aspekta, tad radības mēs pārvēršam par ciešanām, kur cīnāmies ar savu Ego. Tava attieksme, kā Tu skaties uz savām dzemdībām, ko par tām domā, ir šis garīgais aspekts. Tava dzemdību filozofija var padarīt šo procesu par baudāmu, vēlamu, gribētu.

Dzemdības kā šķiršanās, atvadīšanās. Kādas pārdomas tevi raisa šī tēma? Bieži vien sieviete nav gatava šķirties no grūtniecības. Viņai nemaz negribas pāriet nākamajā līmenī. Tā ir šķiršanās, atlaišana, uzticēšanās, paļaušanās tai dzīves upei, straumei, nezināmajai dzemdību pasaulei, bērniņam, savam ķermenim, speciālistiem…, lai satiktos. Arī psiholoģiski dzemdības nozīmē pilnīgu šķiršanos no iedomātā bērna un satikšanos ar reālo bērnu.


“DZEMDĪBAS ir kā iešana pāri šauram tiltam: citi cilvēki tevi var pavadīt līdz šim tiltam un tevi sveikt otrā pusē, bet pāri šim tiltam tu ej viena. Tiltam ir kāpslīši, katrs no tiem ir viena kontrakcija. Bet gar malām ir virvju margas, pie kā turēties: tā ir elpa, kas palīdz mums doties uz priekšu. Lai izietu cauri sāpju pieredzei, ir ļoti svarīgi piedomāt par savu elpošanu."
/ginekoloģe - dzemdību speciāliste un vecmāte Dina Ceple/


Caur dvēseles meklējumiem
Un rūpīgu ieklausīšanos
Sievietes, ar kurām kopā darbojos,
Beigu beigās es sapratu, ka sievietes
Dzemdībām gatavojas
Sirdī un dvēselē,
Nevis galvā.
Tāpat kā radīšana ir kas tāds, ko sieviete paveic
savā ķermenī,
nevis galvā.  
/Pam England, Birthing from Within, grāmatas autore un vecmāte/

Lai top! 

P.S. Neatliec savu satikšanos ar savējo vecmāti. Arī vecmātei ir tikpat svarīgi ar jums satikties, iepazīt, lai vislabāk varētu tieši jums palīdzēt sagatavoties, ar prieku doties uz jūsu dzemdībām un būt līdzās jūsu LIELAJĀ RADĪŠANĀ.

Mīlestībā, vecmāte un dūla Līga Giniborga

sestdiena, 2015. gada 3. oktobris

Ieraudzīsim.

Дочери Земли 1919


Mēs ejam meklēt svētās
zīmes. Ejam uzmanīgi
klusējot. Cilvēki iet, smejas,
Ведущая (1944)
sauc līdz. Citi steidzas
neapmierināti. Citi mums
draud. Grib atņemt
to, kas mums pieder. Bet nezina
garāmgājēji, ka mēs ejam
meklēt svētās zīmes. Bet
draudētāji aizies. Viņiem
ir tik daudz citu darbu. Bet mēs
meklēsim svētās zīmes. Neviens
nezina, kur saimnieks ir
atstājis savas zīmes.       
Visticamāk, tās ir uz stabiem
ceļa malā. Vai ziedos.
Vai upes viļņos.
Mēs domājam, ka tās var
meklēt mākoņu vālos.
Saules gaismā vai Mēness
gaismā. Vai sveču gaismā,
vai pie ugunskura, mēs meklēsim
svētās zīmes. Mēs ilgi ejam
un cieši raugāmies apkārt.
Daudz cilvēku ir gājuši.
Tiesa, mums liekas, visi
zina pavēli: atrast
svētās zīmes. Kļūst
tumšs. Grūti ieraudzīt
ceļu. Neizprotamas vietas.
Kur gan varētu būt –
Svētās zīmes? Šodien
mēs tās droši vien vairs
neatradīsim. Bet rītdien būs
gaišs. Es zinu – mēs tās
ieraudzīsim.

Nikolajs Rērihs (1915), 
MADONNA LABORIS, Rērihs 1933
Daiņa Ozoliņa tulkojums













P.S. Labor tulkojumā ir ne tikai darbs, bet arī dzemdības.

pirmdiena, 2012. gada 23. janvāris

Pirmā stunda pēc dzemdībām. Nemodiniet māmiņu!

Mišels Odens
Mēs visi piekritīsim apgalvojumam, ka pirmā stunda pēc dzemdībām ir viens no vissvarīgākajiem posmiem cilvēka dzīvē. Tā nav nejaušība, ka dažādos laikos un sabiedrībās šie fizioloģiskie procesi dažādu pārliecību, rituālu un mērķu dēļ šajā īsajā laika periodā ir traucēti.
Kāda tad ir mātes un jaundzimušā mijiedarbība pirmajā stundā pēc dzemdībām? Mišels Odens to aplūko to no 12 skatu punktiem, dodot nelielu ieskatu katrā no tām.

1.      Skatu punkts. Pēkšņa nepieciešamība elpot.

Bērns izdara savu pirmo ieelpu;

Sirds nekavējoties sāk pumpēt asinis pa mazo asinsrites loku (pieslēdzas plaušas)
Noslēdzas embrionālai asinsritei raksturīgie veidojumi – ductus arteriosus un foramen ovāle;
Kāpēc viņš tik ilgi neizdara savu pirmo ieelpu?

2.      Skatu punkts. Hormonu ietekme uz uzvedību

Sievietes organismā vēl joprojām ir tie paši hormoni (endorfīni), kas darbojas 1. un 2. dzemdību fāzē. Tiem ir liela nozīme mātes un bērna mijiedarbībā.
Oksitocīns – „mīlestības hormons”- Rosina mātišķu jūtu veidošanos sievietē. Hormons, kas ietekmē dzemdes kontrakciju spēku. Tā visaugstākais līmenis sievietes organismā  ir uzreiz pēc bērna piedzimšanas, pirms placentas izdalīšanās. Oksitocīns – hormons, kas iedarbojoties uz alveolu muskuļšūnām, veicina piena izdalīšanos un tecēšanu. Oksitocīna izdalīšanos ietekmē vide (līdzīgi kā tas ir mīlēšanās vai bērna barošanas laikā). Oksitocīns mīl siltumu, adrenalīns – vēsumu.
Nav nekas, kas novērš mātes uzmanību un viņa nekas cits neatliek, kā vien lūkoties sava bērna acīs, pieskarties un paņemt klēpī.
Oksitocīna izdalīšanos ietekmē sirds pulsa aktivitāte – jo straujāk sitas sirsniņa, jo vairāk oksitocīna izdalās.
Oksitocīns nav „vientuļnieks”. Tas vienmēr darbojas kopā ar citiem hormoniem. Tāpēc mīlestība ir tik daudzveidīga, jo īpaši pirmajā stundā pēc dzemdībām ļoti augstā līmenī paceļas oksitocīna „pārinieks” - prolaktīns, kas tiek saukts par „mātišķo hormonu”. Oksitocīns + prolaktīns = mātes iemīlēšanās mazulī.
Estrogēns savukārt ir tas, kas aktivizē oksitocīna un prolaktīna receptorus organismā. Mums vienmēr jādomā par hormonu līdzsvaru.
Endorfīns – „atkarības” hormons, kas pēc dzemdībām ir gan mātes, gan bērna organismā, veido mātes un bērna „atkarību” vienam no otra, ko saucam par „piesaisti”;
Adrenalīns – piepilda sievieti ar enerģiju, piepilda ar vajadzību cieši satvert kaut ko vai kādu, varbūt arī izspiest un saķert savu bērnu; Adrenalīns padara sievieti modru brīdī, kad dzimst bērns (pēdējā kontrakcijā). Kur modrums vajadzības gadījumā var pārtapt agresivitātē, kas ir mātišķas mīlestības viena no šķautnēm. Tas ir tāpēc, ka fizioloģiski parādās nepārvaramā vēlme izspiest augli – „augļa izgrūšanas reflekss”. Māte pēkšņi var piecelties kājās un to izdarīt. Te der aizdomāties par zīdītājiem savvaļā, cik izdevīgi tas ir, kad mātei ir pietiekami daudz enerģijas un agresivitātes, lai aizsargātu savu jaundzimušo bērnu, ja tas būtu nepieciešams. Agresivitāte ir viena no mātes mīlestības šķautnēm.
Noradrenalīns – dod iespēju bērnam tikt galā ar samazinātu skābekļa daudzumu, kas raksturīgs izstumšanas fāzei. Mazuļa organismā ir arī adrenalīns, kas uzreiz pēc piedzimšanas padara viņu modru – aktīvu, ar plati atvērtām acīm un paplašinātām acu zīlītēm, ja vien viņam nespīdina sejā gaismu. Atvērtās acis dod iespēju mātei un bērnam izveidot pirmo acu kontaktu, kas ir pirmais solis, lai izveidotos mātes un bērna attiecības.
Arī noradrenalīns ietekmē sievietes mātišķo uzvedību – rūpes par mazuli.
No hormonālā viedokļa ir pilnīgi skaidrs, ka tas viss ir saistīts ar seksualitāti. Visdažādākajās epizodēs mūsu seksuālajā dzīvē darbojas tie paši hormoni – oksitocīns un endorfīni. Tieši tāpat kā mīlējoties, tie darbojas arī pirmajā stundā pēc dzemdībām un palīdz veidoties mātes un bērna saiknei.

3.      Skatu punkts. Etologu viedoklis

Etologi novēro dzīvnieku un cilvēku uzvedību un izturēšanos. Viņi pēta vienu konkrētu rīcību un salīdzina daudzu sugas savā starpā. Viņi bija pirmie zinātnieki, kas pamanīja, ka laiks „tūlīt pēc dzimšanas” putniem un zīdītājiem ir ļoti nozīmīgs (pat izšķirošs) mātes un bērna attiecībās. To nav iespējams atkārtot.
Etoloģiskās pieejas nozīmīgums parādījās, kad tika atklāta hormonu nozīme dzemdībās.
Etoloģiskie pētījumi par „pirmās stundas pēc dzimšanas” cilvēkiem, ir grūti, jo sievietes ļoti bieži uzreiz pēc bērna piedzimšanas tiek nepārtraukti „iztraucētas”. Izpētīt šo norisi cilvēkiem gandrīz nav iespējams.;
Tomēr ir iespējami neparasti apstākļi. Iedomājieties, sieviete, kas dzemdējusi pati savā vannas istabā bērnu, kamēr vīrs bija izgājis iepirkties. Viņa ir siltā un diezgan tumšā vietā, viņa nejūtas novērota. Visbiežākie novērojumi ir:
Ja sievieti netraucē: Viņa paskatās lejup uz jaundzimušo bērnu starp kājām. Pēc brīža uzdrīkstas pieskarties bērna rokai, tad viņa sajūt nepārvaramu vēlmi turēt bērnu rokās un pēc brīža jau raugās mazulim acīs.

4.      Skatu punkts. Brīdis, kad uzsākt laktāciju

Cilvēkbērns ir dabiski „ieprogrammēts” atrast māmiņas krūti
Pirmajā brīdī pēc dzemdībām gan mazulis, gan māmiņa ir „instinktu  varā” („kā uz citas planētas”) – mazulis zina kā zīst, māmiņa zina, kā zīdīt un turēt savu bērnu.
1-2 stundas pēc dzemdībām parādās vajadzība pēc apmācības, atkārtošanas un dažādām zīdīšanas „tehnikām”

5.   5.    Skatu punkts. Pirmā stunda un vielmaiņas (metaboliskā) adaptācija

Nepārtraukta barības vielu piegāde caur nabassaiti uz piegādi ar pārtraukumiem, ēdot mammas pienu; Veselīgs bērns piedzimst „labi paēdis”, ar uzkrājumiem, kas pieejami laikā, kamēr gan māmiņa, gan mazulis mācās zīst un zīdīt. 1.-3. dienā mazulis mācās „koordinēt” zīšanu, rīšanu un elpošanu. Nelielais piena daudzums atbalsta šo procesu. Bērnam vajag laiku, lai iemācītos prasīt ēst, zīst, rīt un elpot.
 Pirmpiens ir kā maiga pāreja no placentārās barošanas uz barošanu ar pienu.

 6. Bakteriologa skatu punkts.

Piedzimstot bērns ir brīvs no baktērijām. Piedzimstot viņš iekļūst pasaules mikrobos.
Pēc 1 h viņa gļotādu klāj miljoniem baktēriju;
Bakteriologi uzskata, ka tas, kurš pirmais ierodas, tas valda pār teritoriju. Kurš pirmais mikrobs kolonizēs mazuļa ķermeni? Mātes mikroflora ir draudzīga bērnam, jo bērna un mātes organismā ir kopīgas antivielas (IgG); Uzreiz pēc piedzimšanas, bērnam ir iespējas drīz nonākt kontaktā ar māti.
Arī zarnu floru mēs iemantojam uzreiz pēc piedzimšanas un pēc tam ar to dzīvojam visu atlikušo mūžu, tāpēc mātes pirmpiena uzņemšanai ir tik būtiska nozīme pirmās stundas laikā. Pirmpiens palīdzēs izveidot ideālu zarnu mikrofloru, ko pēc tam dzīvē tik viegli mainīt vairs nevar.

7. Skatu punkts. Termoregulācijas procesa sākšanās

Kontakts ar mātes ķermeni palīdz pielāgoties notikušajām temperatūras pārmaiņām;
Lai māte spētu nodrošināt bērna termoregulācijas uzsākšanu, viņa pati nedrīkst būt pārkarsusi:
o   Epidurālās anestēzijas izmantošana = 37,20C
o   Pārāk ilgstoša, pārāk karsta vanna.

8. skatu punkts. Pielāgošanās gravitācijai

Piedzimstot bērns no bezsvara stāvokļa nonāk vidē, kurā uz viņu iedarbojas gravitācija. Tas nozīmē viņš sajūt smagumu.
Par vestibulāro (līdzsvara aparātu atbildīgie nervi pēkšņi saņem lērumu inpulsu – Milzīga slodze bērna nervu sistēmai. Tas nozīmē iedod bērnam laiku!

9. Etniskais skatu punkts.

Etnoloģija ir izveidojusies kā zinātne. Dažādi materiāli par grūtniecību, dzemdībām un pēcdzemdībām mūsdienās ir pieejami internetā, datu bāzēs.
Vairumā kultūru pirmais mātes un bērna kontakts tiek traucēts.
Ir dažādi mīti, ticējumi un rituāli, kuri ierobežo mātes – bērna kontaktu;
Mītu pārskata kopsavilkums: jo lielāka ir sabiedrības prasība pēc agresijas un spējas iznīcināt dzīvību, jo drastiskāka ir iejaukšanās bērna dzimšanas brīdī un pēcdzemdību periodā. Agrāk tas bija izdzīvošanas jautājums. (Piemēram, ātra nabas saites pārgriešana, bērns pēc dzimšanas nedrīkst būt mātes rokās, pelde, rīvēšana, ievīstīšana autiņos, kāju iesiešana, smēķēšana jaundzimušā klātbūtnē, mazām meitenēm auskari, atverot durvis ziemeļu zemēs, uzskati, ka pirmpiens ir kaitīgs utt.)

10. Dzemdību pieeja jeb dzemdību speciālista skatu punkts

Modernās kultūras attieksmi pret dzemdībām raksturo medicīniska šī notikuma kontrole.
Izmantotā terminoloģija: vadīšana, aktīva līdzdalība/ iejaukšanās, risku izvērtēšana/ novēršana.
Kā jūs vadītu trešo dzemdību posmu? Vienīgais mērķis ir novērtēt risku pēcdzemdību asiņošanai. Risinājums sintētiskā oksitocīna ievadīšana.
Ķīmiskie hormoni vairāk nekā dabiskie hormoni! To līdzsvars ir izjaukts. Mišels Odens jautā, kāda ir to ietekme uz mātes uzvedību un mātes-bērna turpmākajām attiecībām?

11. Vecmāšu skatu punkts

Vecmātes – fizioloģiskā procesa sargātājas (dažas vecmātes joprojām ir autentiskas. Tas nozīmē, ka nav ierobežotas stingrās vadlīnijās un protokolos. Viņas gādā, lai asinīs izdalās dabiskais oksitocīns pirms placentas dzimšanas);
Vides radīšana dabiskam hormonu līdzsvaram;
o   Silta telpa, kurā 3 fāzē nevar būt par siltu; Ja mammu krata drebuļi, tas nozīmē, ka nav pietiekami silts. Piem., Mājdzemdībās vienmēr līdzi ir sildītājs, kas strādā jebkurā vietā un laikā, var sasildīt dvieļus, segas.
o   Nemodiniet māmiņu!” nekādā veidā netraucēt māmiņu, kurai uzreiz pēc piedzimšanas dominē primitīvās smadzenes un neocortex vēl atpūšas.

12. Politiskais skatu punkts

Dzemdību speciālisti (īpaši ārsti) raugoties 3. dzemdību periodā, kurš netiek vadīts, bet noris „nogaidošā” režīmā, jūtas neērti , jo viņiem te nav ko darīt;
Īstermiņa / ilgtermiņa sekas! Mišels Odents aicina padomāt par šo! Pētījumi var būt politiski nepareizi, jo netiek ņemtas vērā ilgtermiņa sekas  - pusaudžu noziedzība, pašnāvības, narkomānija, anoreksija, nervu slimības, autisms utt. ,neskatoties uz to, ka tie publicēti autoritatīvos un medicīniskos žurnālos.

Avoti:
The First Hour Following Birth: Don’t Wake the Mother! by Michel Odent

Tiešsaites sajūtu skoliņa “Gatava pēcdzemdībām”

  Teorija. Prakse. Sajūtas. 10 nedēļu nodarbības, 10 dažādas tēmas par sievietes pēcdzemdību periodu un atjaunošanos pēc dzemdībām, 10 veb...