Gaidot
bērniņu, sieviete bieži vien aizdomājas - vai man būs piens? Vai tā pietiks? Vislabāk, ja par zīdīšanu tiek runāts ar
vecmāti, zīdīšanas konsultantu vai dūlu jau gaidību laikā. Šādas sarunas
parasti sievieti nomierina un viņa gūst ticību sev, pārliecību, ka izdosies.
Pirmajās
dienās pēc dzemdībām, jaunās māmiņas galvenais palīgs visbiežāk ir bērniņa
tētis. Viņš var atbalstīt māmiņu apmulsuma brīžos, kad noder racionāls pamatojums
un skaidrojums. Tāpēc ceru, ka šī informācija noderēs arī topošajiem tēviem.
Sievietes
organisms sāk gatavoties zīdīšanai jau grūtniecības laikā. Sākot ar 6. - 8.
grūtniecības nedēļu krūts audi sāk pārveidoties, izmainās krūšu forma. Krūtis
palielinās un mainās to struktūra. Tas notiek dažādu hormonu ietekmē.
Sieviešu
krūšu lielums ir atšķirīgs. Tas galvenokārt atkarīgs no taukaudu daudzuma.
Krūts dziedzeri veido 15 – 20
radiāli novietotas daiviņas, taukaudi un saistaudi. Daiviņas sastāv no piena dziedzeru alveolu sakopojuma. Alveolu iekšpusi klāj pienu radošās šūnas. Katru alveolu no ārpuses apņem muskuļšūnas. Katra alveola pāriet pienvadā, kas ieplūst kopējā piena izvadkanālā, kurš ir viens
katrai daiviņai jeb krūts dziedzera segmentam. Daiviņu piena vadi atveras piena krātuvēs - piena sinusos. No tiem
iziet 12 - 16 izvadkanāli, kas
atveras krūtsgalā.
Krūtsgalu
apņem tumšāks ādas laukums - areola. Areolas diametrs ir 3-5 cm.
Areolas ādas krociņās, ir Montgomeru
dziedzeri, kas izdala eļļainu šķidrumu. Tas dezinficē krūtsgalu, padara ādu
maigu, aizsargā pret izžūšanu. Krūtsgalā un areolā ir daudz nervu galu, kas padara to jūtīgu. Tas ir ļoti svarīgs
faktors, jo krūtsgala kairinājums ir būtiska piena veidošanās un izdalīšanās
refleksu sastāvdaļa. Grūtniecības laikā
areolā un krūtsgalā palielinās pigmenta
daudzums, tie kļūst tumšāki un lielāki diametrā. Pigments aizsargā
krūtsgalu un areolu pret neierasto slodzi, ko rada zīdīšana. Pēc zīdīšanas
pigments atkal samazinās.
Sievietes
ar mazām krūtīm bieži vien uztraucas par to, vai piena būs pietiekami. Izrādās,
krūšu lielumam un formai nav nekāda sakara ar piena daudzumu un tā kvalitāti.
Krūšu lieluma starpību nosaka taukaudu, nevis pienu radošo šūnu daudzums. Piena rašanos un izdalīšanos nodrošina refleksu un hormonu
saskaņota darbība, ar ko sievietes apveltījusi māte daba.
Prolaktīns – hormons, kas veicina piena ražošanu
Grūtniecības laikā
sievietes asinsritē pieaug hormona prolaktīna līmenis, kas veicina piena
veidošanos. Grūtniecības pēdējos 3 mēnešos krūtīs parādās nedaudz pirmpiena,
bet tas neizdalās, jo piena izdalīšanos šai laikā kavē dažādi hormoni. Kad
dzemdību sāpes ir beigušās, vairs netiek kavēta prolaktīna darbība un var
sākties piena veidošanās.
Katru reizi, kad
mazulis zīž, viņš stimulē krūtsgala nervu galus. Impulsu plūsma no tiem nonāk
mātes smadzenēs (hipofīzes priekšējā daivā), kur veidojas prolaktīns. Šis
hormons nonāk asinīs un stimulē piena veidošanos alveolu pienu radošajās šūnās.
Prolaktīna līmenis asinīs ir vislielākais pēc mazuļa zīšanas jeb krūtsgala stimulācijas,
un tieši tad veidojās piens nākamajai barošanas reizei. Šos procesus no
krūtsgala stimulācijas līdz piena sekrēcijai sauc par piena veidošanās refleksu
jeb prolaktīna refleksu.
Prolaktīns
visvairāk izdalās naktī. Māmiņai guļot, piena veidošanos netraucē citas rūpes,
tas saražojas vairāk un pēc sastāva ir treknāks nekā vakarā. Tāpēc tieši nakts
barošanas palīdz uzturēt kopējo piena daudzumu.
Bieža zīdīšana veicina prolaktīna izstrādi un
palielina piena daudzumu. Un otrādi, ja bērnu baro reti, tad prolaktīna līmenis
un piena daudzums samazinās.
Pirmajās
dienās pēc dzemdībām no krūtīm izdalās pirmpiens – daži īpaši vērtīgi pilieni
katrā zīdīšanas reizē. Un katrs no tiem ir zelta vērtē mazuļa imunitātei,
veselībai un attīstībai pirmajās dzīves dienās. 3.
– 4. dienā sākas īstā piena veidošanās. Krūtīs veidojās tieši tik daudz piena, cik mazulis pieprasa.
Labākais veids piena daudzuma stabilizēšanai - barot
biežāk un ilgāk. Arī dvīņu mammām krūtīs veidosies tieši tik daudz piena, cik
mazuļiem nepieciešams.
Oksitocīns – hormons, kas veicina piena izdalīšanos un tecēšanu
Laikā, kad mazulis zīž
krūtsgalu, t.i. stimulē to, impulsi no krūtsgala nonāk smadzenēs (hipofīzes
aizmugurējā daivā). No tās mātes asinīs
izdalās oksitocīns.
Alveolu,
kur veidojas piens, aptver muskuļšūnas, kas ir jūtīgas uz oksitocīnu. Līdzko
oksitocīns ir mātes asinīs, muskuļšūnas apkārt alveolai saraujas, piens izplūst
no alveolas pa piena vadiem uz piena krātuvēm – sinusiem, kas atrodas zem
tumšās pigmentētās krūts daļas – areolas. Pēc tam ar bērna
mēles ritmisku spiedienu piens tiek izvadīts pa krūtsgala atverītēm. Šis piena
izdalīšanās jeb oksitocīna reflekss iedarbojas uz abām krūtīm, tāpēc vienlaikus
piens sāk izdalīties arī no otras krūts.
Tomēr
ar krūtsgala kairināšanu var izrādīties par maz, lai oksitocīna daudzums asinīs
būtu pietiekams un piens varētu brīvi plūst. Liela nozīme ir arī citiem
faktoriem, kas ietekmē oksitocīna izdalīšanos asinīs.
Tie ir:
·
psihes emocionālie faktori – mātes
domas, sajūtas un emocijas;
·
stimuli, kas saņemti ar maņām (smaržu,
tausti, dzirdi, redzi, garšu) - piemēram, bērna smarža, glaudīšana, paņemšana
rokās, bērna smaids, mutes čāpstināšana, raudāšana, pieskaršanās, tējas garša,
ko māmiņa dzer barošanas laikā u.c.
Paaugstinoties
oksitocīna daudzumam, savelkas arī dzemdes muskuļi, to māmiņa var sajust
pirmajās barošanas reizēs. Nedēļu pēc dzemdībām šīs sajūtas, kuras mēdz saukt
par atsāpēm, pāriet, jo dzemde pamazām atgūst savu iepriekšējo formu.
Izrādās,
ar laiku, kad māmiņa zīdīšanu labi apguvusi, piena izdalīšanās reflekss kļūst
par nosacījuma refleksu un piens māmiņai sāk izdalīties, jau izdzirdot bērna
raudas, domājot par savu mazuli vai gatavojoties zīdīšanai. Reflekss ir ātrāks
sievietēm, kas jau reiz ir bērnu zīdījušas. Šo refleksu mātes ķermenis atceras
uz mūžu.
Tiklīdz laktācija ir nostiprinājusies (apmēram 1
mēneša laikā), turpmākā bērniņa zīdīšana ir mazāk atkarīga no prolaktīna līmeņa
asinīs, bet vairāk no oksitocīna līmeņa, kas palīdz pienam izdalīties. Prolaktīna izdalīšanos neietekmē māmiņas
emocionālai stāvoklis - piens veidojas neatkarīgi no tā. Oksitocīna reflekss ir tiešā atkarībā no stresa. Ja māte uztraucas,
ir noraizējusies, baidās, asinīs izdalās adrenalīns. Šis hormons traucē pienam
izdalīties, jo tā ietekmē sašaurinās piena vadi. Rodas piena vadu pagaidu
aizsprostojums. Tas ir atgriezenisks process, normāla ķermeņa aizsargreakcija
pret stresu.
Piekritīšu - nav jau
viegli pavēlēt savam ķermenim justies savādāk, nekā jūties, sevišķi, ja
emocijas nav pozitīvas. Tomēr nekas nav neiespējams - īpaši tad, ja zini, ko vēlies. Atbildes, kas tieši tev palīdz tikt galā ar stresu, ir Tevī. Tā var būt masāža, silts ūdens, dziļā elpošana, tēja, svaigs gaiss, mūzika, tuva cilvēka atbalsts.... To zini vienīgi Tu.
Man ir pārliecība, ka
zinot un saprotot, kur un kā rodas piens, ir vieglāk izprast un iemīlēt savu
ķermeni tādu, kāds tas ir. Izpratne palīdz atrast harmoniju ar sevi un mazuli,
un līdz ar to nodrošināt savu bērnu ar
pašu labāko barību pasaulē. Ne velti ārsti mazuļa barošanu tikai ar mātes pienu
sauc par ekskluzīvo barošanu. Un tieši to mēs taču vēlamies. Vai ne?
Kad
zīdīju savus bērnus, pilnīgi neapzināti biju sacerējusi savus spēka vārdus, ko
skaitīju brīžos, kad likās, ka piens varētu nebūt. Tikai vēlāk uzzināju, ka
šādu apgalvojumu metode ir ļoti spēcīga un tiek izmantota dažādās dzīves sfērās.
Piedāvāju dažus paraugus.
Spēka vārdi mātei:
J Es ļauju pienam vairoties manās krūtīs. Tas plūst kā
upe dienu un nakti ... un tieši Tavai veselībai, mans mīļotais bērns.
J Man
vienmēr ir piens. Tas veidojas uz Tevi skatoties, dzirdot Tavu balstiņu,
sajūtot Tavu ādas smaržu un siltumu. Es tevi ļoti mīlu, mans/a dēls/meita!
J Piens
veidojas pa zināmiem un nezināmiem ceļiem un ir tieši tik, cik vajag manam
sirds mīļotajam bērnam.
J Piens,
kas mums ir vajadzīgs, atnāk īstajā laikā.
J Manī
ir daudz mīlestības, miera un piena, ko piedāvāt, mans mīļotais bērns.
J Es ticu, ka mans ķermenis darbojas vislabākajā veidā un mīlestības
piena upe plūst mana bērniņa veselībai un imunitātei.
J Es ļauju katrai ķermeņa šūnai,… hormonam darboties vislabākajā
veidā… Dieva gaisma apņem mani… Piens atnāk viegli un bez pūlēm, jo es Tevi
tik ļoti mīlu, manu dēliņ/meitiņ.
Mani aizvien pārsteidz, kā daba un mūsu iedzimtās zināšanas mūs atrod tad, kad tās ir nepieciešamas.. kad gaidīju savu meitiņu, zināju, ka barošu ar krūti un ilgi (ko vēl arvien arī daru), man pat nebija iepriekš bijis zināms, ka "var nebūt piena" vai tamlīdzīgi, jo redzēju, kā mana mamma baro manus brāļus, tāpēc galvā jau bija zināms, ka mans bērniņš ēdīs pienu.. un ja svešie vai vecākie cilvēki uzdeva "dīvainos" jautājumus, vai man pietiek pieniņa, jutos pārsteigta, taču tad tieši manī iekšēji, barojot meitiņu, radās ļoti līdzīgi spēka vārdi un vizualizācijas, kā bagātīgas mīlestības piena upes plūst no manis uz mazulīti.. ar baudu vien varēju novērot, kā mazā ēd, tāpēc šos pašus vārdus ieteicu arī savām draudzenēm, kam nesen dzima mazulīši, kas uztraucās, vai pietiek pieniņa..
AtbildētDzēstPateicos par šo rakstu un padomiem, es ticu, ka šādi šīs mūsu iekšējās zināšanas atradīs ceļu pie vēl daudzām citām mammām!
Mīļš paldies! Arī es ceru un ticu, ka arvien vairāk sieviešu zīdīs savus bērniņus un nepadosies pie pirmajām grūtībām.
Dzēst